«Iļģi» «Agrie gadi», «Upe», 2002. Latvietība, protams, ir visai grūti vārdos formulējams jēdziens. «Ilģu» muzicēšana 20 gadu garumā ir bijis ļoti veiksmīgs piemērs tam, kā šo jēdzienu var izpaust skaņās.
«Iļģi» «Agrie gadi», «Upe», 2002
Latvietība, protams, ir visai grūti vārdos formulējams jēdziens. «Ilģu» muzicēšana 20 gadu garumā ir bijis ļoti veiksmīgs piemērs tam, kā šo jēdzienu var izpaust skaņās. Sevi nodēvējot par postfolkloras grupu, «Iļģi» nepārprotami akcentē dzīvās muzicēšanas prieku, folkloras materiālu izmantojot kā bāzi savai radoši improvizatīvajai mūzikai. Iespējams, tieši apzināti vairoties no tradicionāliem padomju gados sekularizētās folkloras «štampiem», «Iļģi» ir uztaustījuši vienīgo stīgu, kas mūslaikus saista ar muzicēšanas tradīcijām daudzus gadsimtus iepriekš.
Protams, «Iļģu» centrs ir Ilga Reizniece, kuras balss un vijoles spēles maniere ir grupas vizītkarte 20 gadu. Starp citu, no diviem diskiem sastāvošie «Agrie gadi» klausītājam iezīmē arī grupas mūziķu meklējumus instrumentālās muzicēšanas lauciņā, ar vienu otru vienkāršu, bet pietiekami smeldzīgu melodiju vedina aizdomāties ne tikai par latviešu identitāti, bet arī palīdz izjust kāda vārdos neizsakāma vispārcilvēciska ētosa būtību, kas, šķiet, 21. gadsimta cilvēkam ir zaudēta uz mūžu.
Izdot šādas mūzikas ierakstus komercializētajā pašmāju mūzikas tirgū nav viegls uzdevums. Tāpēc jāsaka liels paldies «Upei» un Kultūrkapitāla fondam, kas uzskatījis par nepieciešamu atbalstīt šādu projektu. Laikā, kad pasaulē etnomūzika piedzīvo kārtējo vilni, Latvijā tā vietā mūzikas izdevēji nodarbojas ar popmūzikas producēšanu. Bieži grūti saprast, kādas latviskās gara vērtības spēj nest uz āru viena otra pašmāju popzvaigznīte. Varbūt pirms tam ir vērts padomāt, kas īsti mēs paši esam. «Iļģu» «Agrie gadi» var palīdzēt to izdarīt.
