«Rīkot personālizstādes ir tas pats, kas iziet uz ielas kailam,» savu noskaņojumu izstādes atklāšanā vakar raksturoja gleznotājs Valerians Dadžāns, kura darbi Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā viesojas ceturto reizi.
«Rīkot personālizstādes ir tas pats, kas iziet uz ielas kailam,» savu noskaņojumu izstādes atklāšanā vakar raksturoja gleznotājs Valerians Dadžāns, kura darbi Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā viesojas ceturto reizi.
«It kā neērti izjūtas, kas darbnīcā izsēdētas un iztrakotas, rādīt citiem. Pēc laika ar atsevišķu gleznu radīšanu saistītās noskaņas gan arī pašam var piemirsties, un saprotams, ka katrs skatītājs darbus vērtē un izjūt atšķirīgi,» savas glezniecības avota intimitāti raksturo autors.
Valerians Dadžāns dzimis 1932. gadā. Pirmajās izstādēs ar akvareļiem piedalījies septiņdesmito sākumā. Nedaudz vēlāk sācis pievērsties eļļas glezniecībai. Gan toreiz, gan tagad plaši izmanto jaukto tehniku. Uz to, pēc mākslinieka teiktā, viņu mudina pati krāsa. Nereti grūti atcerēties visus gleznā izmantotos papildelementus. Eļļas tehnikā piejaukumi krāsām un gleznās iestrādāte koka, auduma un citu materiālu fragmenti pastiprina darbu reljefumu un, kā saka mākslinieks, palielina to izteiksmīgumu, atkarībā no apgaismojuma dažādo uztveramību.
Izstādē galvenokārt apskatāmas deviņdesmito gadu vidū tapušās gleznas,arī pa kādai jaunākai.
Par dominējošo silto toņu izvēli autors teic, ka, pirmkārt, ar šīm krāsām vieglāk strādāt, otrkārt, – mūsu tēlotāja mākslas kontekstā – pierastāk: tās ir nokrāsas, kuras latviešu glezniecībā valdījušas jau izsenis.
