Nobeigums. Sākums 12. un 15. marta numurā. Noklaudzēja mašīnas durtiņas, iedūcās motors. Ar mantu somu no slimnīcas iznāca Mirta, paspējusi visiem atvainoties un no visiem atvadīties.
(Nobeigums. Sākums 12. un 15. marta numurā.)
Noklaudzēja mašīnas durtiņas, iedūcās motors. Ar mantu somu no slimnīcas iznāca Mirta, paspējusi visiem atvainoties un no visiem atvadīties. Pēc brīža, pagriezienā iemezdama saules zaķīšus slimnīcas korpusa logos, mašīna ar Viku un Mirtu – tā arī netapušiem par vecākiem – devās atceļā uz savu pagastu. Atceļš pagāja izskaidrojoties, cik nu to varēja atļauties, kad galvenais tomēr ir ceļa vērošana un mašīnas vadīšana. Vikus šajās pāris stundās par sevi uzzināja vairāk, nekā būtu gribējis. Mirta sacīja, ka tāda kopāsaiešana tik un tā ir loterija: nekad nevar zināt – izvilkta pilnā vai tukšā loze. To redz tikai ar laiku. Ja vīrietis domā par īstu ģimeni, tad viņš to sievieti, kuru izvēlas par savu bērnu māti, vispirms godīgi apprec. Protams, dzīvot jau varot arī šitā, kā viņi, taču to nevajagot uzskatīt par īstu ģimeni. Šitādā kopdzīvē vīrietis jebkurā brīdī var pacelt cepuri, sak, sveika, Gauja… Un, ja nav ģimenes, tad bērna audzināšana ir katras sievietes pašas darīšana. Nevajagot ne uz vienu cerēt, tad vēlāk nebūšot nevienam nekas jāpārmet – tā sacīja Mirta. Tikai bērniņu sev – gadi taču iet – neko citu viņa neesot gribējusi… Vikus klusēja – vairāk apjucis un nelaimīgs, nekā nikns vai dusmīgs…
Nākamajā dienā pagastu aplidoja brīnumvēsts: Mirta ir atpakaļ un bez bērna. Viena. Kāpēc tas tā, nebija kam pajautāt. Mirtas dzīvoklim logi un durvis ciet, telefons klusēja. Vikus staigāja tādā lietusmākoņa vai melnas zemes izskatā, ka sievas baidījās viņam pat klāt iet, kur nu vēl ko jautāt. Veikals arī bija ciet. Uz durvīm izlikta zīmīte, ka tas esot sakarā ar pārdevējas atvaļinājumu. Šo faktu apstiprināja arī Vikus: taisnība gan – Mirta esot atvaļinājumā un aizbraukusi pie radiem. Uz kurieni – neviens nezināja.
Tā tas turpinājās pāris nedēļu. Visu šo laiku cilvēki turpināja šķendēties, ka nu dēļ katra sīkuma jāskrien uz kaimiņmiesta bodi. Bet tur – ne tik svaiga maize, ne ikreiz griķu putraimi vai cits kas izdomātais dabūjams. Šī, lūk, bija privātbode, tās saimnieks plauktos rindoja visādus košus importus: pudeles, bundžas, pakas un paciņas. Šim smukumam īsts lauku cilvēks konservatīvā vecumā nudien neuzticējās. Skolasbērni – tie, jā. Tiem padod tik košļenes un limpenes… Vienvārdsakot, nebija un nebija kaimiņu bodei tās piekrišanas. Protama lieta – tiem jau nebija Mirtas! Bezmaz ik mīļu brīdi viņu kāds pieminēja – cik tad nu ilgi pūtīšoties.
Ziņu, ka kauns, nevis slimība esot Mirtas prombūtnes galvenais iemesls, uz pagastu atnesa Vikus brāļasieva, viensestdien atbraukusi sakopt radu kapus. Stādīdama kapu rāzītes, viņa paspēja trim klātpienākušajām sievām izstāstīt, ka Mirta, lūk, bez Vikus ziņas gribējusi adoptēt – tieši no dzemdību nama. Vikus, kad to uzzinājis, bijis kategoriski pret: pašam savi bērni varot būt. Bet tā Mirta! Tā visiem melot, izlikties, tēlot – aktrise kas aktrise… Nu pašai kauns, nezinot, ar kādu ģīmi pagastā un bodē atpakaļ rādīties…
Taču – tavu brīnumu – visas trīs sievas, to padzirdējušas, dziļā vienprātībā saklupa virsū Vikus radenei. Ne nu kauns, ne kā! Katrs godīgs cilvēks varot saprast, ka gribēt bērniņu – tas taču labi. Tikpat vienprātīgi visas trīs paziņoja, ka pie šitā misēkļa vainīgs ir pats Vikus ar savu tūļāšanos. Tas, kas nu sanācis, neesot ne mirstamā vaina, ne kāds īpašs nesmukums. Katrai tā varot gadīties.
Šitāds sakāmais Vikus brāļasievai uz reizi aizsita muti ciet. Nopurpinājusi, ka viņa jau neko, ka viņa tikai pastāsta, ko zina, radene žigli aplaistīja puķītes un kopās prom. Sievām savukārt jauniegūtā informācija bija stimuls ātrai un izšķirīgai rīcībai.
Jau tās pašas dienas vakarā visas trīs labi informētās sievas ieradās pie Vikus. Tikko tikušas pār slieksni, pat elpu neatņēmušas, visas trīs, cita citu pārtraukdamas un papildinādamas, ņēmās vārdot Viku, lai tak braucot Mirtai pakaļ. Lai uz karstām pēdām vadot viņu atpakaļ. Kas bijis – bijis. Visi visu zinot, un visi visu saprotot. Lai Mirta nākot tik žigli atpakaļ uz bodi. Sākšoties dārzu ravējamais laiks, pēc tam – siena pļauja. Vai tad vairs varēs uz kaimiņpagastu pēc katras špickkastītes izskraidīt. Lai tik Mirta taisot bodi vaļā! No sevis tikpat neviens nekad nav aizbēdzis.
Un viņš, Vikus, beidzot tak varētu Mirtu godīgi apprecēt! Tad pēdīgajiem muldoņām mutes būtu ciet. Būs ģimene, gan būs arī bērni – nekur šie nepaliks… Bet par tām runām viena no sievām promejot smiedama noteica:
«Nekreņķējies. Nāks jauni sūdi – šitie aizmirsīsies.»
Atgriezusies no bezmaz vai piespiedu atvaļinājuma, Mirta tikai sākumā šķita tāda klusāka palikusi. Pamazām viss iegāja vecajās sliedēs: veikals tīrs, prece svaiga, Mirta laipna un apsviedīga. Tad, kad Vikus – visa pagasta sveikts un atbalstīts – veda Mirtu pie altāra, noklusa pēdējie čuksti un pazuda pēdējie divdomīgie smīniņi.
Tagad, liekas, viss bija laimīgi beidzies. Taču… to pašu pagasta sievu modrās acis pamanīja, ka ar Mirtu kaut kas nav kārtībā. Palikusi tāda vājāka, vaigi iekrituši, to sārtums un bedrītes pazuduši. Acis tagad izskatījās lielas, lielas, ar it kā uz iekšu vērstu skatienu. Ilgviļņu sprogas paaugušas un izstiepušās, mati pakausī ar mazu, tievu gumijiņu saņemti kopā – tā mazā ķesciņa tagad mētājās pa muguru, kad Mirta steidzās kādu ātrāk apkalpot. Uzjautāta, kas par vainu, Mirta sākumā liedzās – nekas viņai nekaitot. Tikai tad, kad nekas vairs nebija noslēpjams, sievas beidzot attapās arī pašas: Mirta gaida bērnu! Būtu muļķīgi liegties, tāpēc nu viņa teica, ka tā esot gan. Pasacīja un nopūtās:
«Grūti man iet… Drīz no resnuma pakustēties nevarēšu. Jau tagad peldu kā druvu kuģis: ceļu kādi pieci soļi priekšā nevaru redzēt. Kamēr pieradu, staigāju kā vecs zirgs, kas iet snauzdams un klupdams. Vikus rītos un vakaros taisa man zābakus ciet un vaļā, uzvelk un novelk, mazgā man kājas – pati vairs nevaru tik zemu pieliekties. Daktere konsultācijā rājas, ka par daudz pieņemos svarā, saka, ka par daudz ēdot… Jā, bērni, laikam, jaunībā jādzemdē. Man savos trīsdesmit piecos jau ir par vēlu, droši vien. Par grūtu – noteikti. Ak, kaut ātrāk…»
Kad uz nākamo ievziedu laiku Vikus vizināja mājās no slimnīcas ne tikai dēlu, bet meitu arī, pagastā visi teica:
«Ir taču Dievs pasaulē! Par visiem tiem kreņķiem – šitādu dāvanu…
Katrs, kas to sacīja, jutās tā, it kā arī viņam personiski tur būtu kāds nopelns.»
