Pirmos patstāvīgos Jelgavas amatus apstiprināja Kurzemes un Zemgales hercoga Frīdriha laikā 16. gadsimta beigās.
Pirmos patstāvīgos Jelgavas amatus apstiprināja Kurzemes un Zemgales hercoga Frīdriha laikā 16. gadsimta beigās.
Līdz mūsdienām saglabājušās Jelgavas Galdnieku cunftes šrāgas jeb statūti, kurus hercogs Frīdrihs apstiprinājis 1638. gada 2. martā.
Dokumentā teikts, ka cunftes iepriekšējie statūti gājuši bojā ugunsgrēkā, iespējams, Poļu – zviedru karā. Tātad Jelgavas galdnieku amata pirmsākumus varētu datēt ar vēl agrāku laiku.
Galdnieku cunfte līdzīgi kā citas aizsargāja savu amata brāļu saimnieciskās un sociālās intereses. Lai organizācijas locekļus nodrošinātu ar iztiku, bija noteikums, ka tikai cunftes meistars savas pilsētā var atvērt darbnīcu un pieņemt pasūtījumus. Meistaru skaits bija ierobežots, un iekļūt viņu vidū zeļļiem bija grūti. Pirms meistara kvalifikācijas pārbaudes zellim bija jāvanderē jeb jāstrādā pie citiem meistariem citās pilsētās. Šādā noteikumā var saskatīt vēlmi celt potenciālā meistara profesionālo prasmi, pie svešiem meistariem apgūstot jaunus darba paņēmienus. Pēc vanderēšanas laika zellim divu meistaru uzraudzībā vajadzēja veikt savu meistarstiķi. Ja tas neizdevās, viņam bija jāvanderē vēl trīs gadi.
Amata meistaru un zeļļu skaita ierobežošana no mūsdienu viedokļa var likties nepamatota, taču jāņem vērā, ka tolaik nepastāvēja valsts sociālās palīdzības sistēma, un cunftes uzņēmās arī šādas funkcijas.
Cunftes budžets veidojās no tās locekļu ikgadējām iemaksām. Arī zellim, kļūstot par galdnieku amata meistaru, kasē bija jāiemaksā 50 dālderu. Cunfte materiāli atbalstīja savus locekļus slimību un nelaimes gadījumos, kā arī tad, ja «meistars cieš trūkumu», proti, viņa uzņēmums nonācis finansiālās grūtībās.
Ievērojot industriālās revolūcijas izplatību un liberālisma ideju parādīšanos, 19. gadsimta pirmajā pusē valstu likumdošana sāka ierobežot cunfšu tiesības. Lai gan galdnieka amata specifikas dēļ to nevarēja aizstāt ar rūpnieciskām tehnoloģijām, tomēr 1822. gadā izdotais «Guberņas pilsētas Jelgavas amatniecības amatu reglaments» paredzēja atcelt Galdnieku cunftē uzņemamo meistaru skaitu.
Galdniekiem vajadzēja pakļauties noteikumam, ka amatā jāuzņem visi kristīgai ticībai piederoši brīvi un netiesāti pilsoņi, kas nozīmēja likvidēt nacionālo noslēgtību. Vēl amatniecības reglaments noteica precīzus maksājumus, saņemot meistara titulu. Jaunajam galdnieka amata meistaram amata kasē vajadzēja iemaksāt 20 rubļu, trūkumā nonākušo meistaru kasē – 10 rubļu, amata telpu uzturēšanai – 10 rubļu, pilsētas kasē – 10 rubļu.
Vēstures avoti liecina, ka pilsētas amatnieku skaits gāja vairumā. Drošāki dati ir par laika posmu no 1839. gada līdz 19. gadsimta piecdesmito gadu beigām, kad cunftes vīru skaits (ieskaitot zeļļus un mācekļus) palielinājās no 1147 līdz 1779. Arī pēc likumdošanas pakāpeniskām izmaiņām, kas noslēdzās ar 1866. gadā pieņemto Amatu brīvības likumu (tas noteica, ka ar amatniecības amatiem var nodarboties bez kvalifikācijas dokumentiem), cunfšu prestižs tomēr saglabājās. Viens no būtiskiem iemesliem bija cunftes meistaru augstāka kvalifikācija un drošais vārds pasūtījumu izpildē.
Līdz mūsdienām saglabājusies galdnieku amata 1897. gada pasūtījumu grāmata, kurā redzams, ka cunfte spēja nodrošināt lielākus projektus nekā ārpus tās darbojušies amatnieki. Piemēram, grāfa fon Līvena pasūtīto 16 mēbeļu komplektu, tajā skaitā beicētu bērza bufeti par 50 rubļiem, ko gatavoja meistars Mūrnieks, bija paredzēts izgatavot mēneša laikā. Tik ātru pasūtījuma izpildi nodrošināja tajā iesaistītie septiņi amata meistari. Turpat blakus lasāms, ka meistars Blūms par 18 rubļiem 14 dienās apņēmās izgatavot stiklotu grāmatu skapi baronam Grothusam.
Galdnieku cunfte turpināja darboties līdz Pirmajam pasaules karam. No jauna amata meistari H. un E.Eplē, Liepa, Mūrnieks, Ulrihs un Jukens sapulcējās Jelgavā 1923. gadā. Viņi konstatēja, ka Bermonta laikā cunfte pazaudējusi savu karogu, uzlauzta bija arī kases lāde. Nozagti bija amata sudraba kausa piekariņi.
Jaundibinātā Latvijas Republika, veidojot likumdošanu, 1923. gadā pieņēma likumu par biedrībām un politiskām organizācijām, tāpēc Jelgavas amatnieku cunftēm nu vajadzēja pārreģistrēt statūtus. Jelgavas Galdnieku cunfte pārreģistrējās kā Jelgavas Galdnieku meistaru savienība. Kaut gan organizācijā iesaistījās latviešu tautības meistari, ar pilnsapulces lēmumu tika nobalsots, ka savienības sapulces norisināsies vācu valodā. Statūtos kā biedrības darba valoda bija paredzēta arī latviešu valoda, kas arī ir redzams, skatot divdesmito gadu nogales sēžu protokolus.
Interesanti un skaidri savienības statūtos formulēti biedrības darbības mērķi: «uzturēt galdnieka arodu ne tik vien līdzšinējā stāvoklī, bet censties ar kopotiem spēkiem to pacelt augstākā pakāpē», kā arī «mācīt jaunus amatniekus ne tik vien tagadnei, bet arī nākotnei, sagatavojot tos par krietniem valstiskiem pilsoņiem».
Galdnieku meistaru savienība turpināja agrākās galdnieku cunftes tradīcijas, sagatavojot jaunos amatniekus, attestējot meistarus un zeļļus. Vēl jāatzīmē pie savienības izveidotās bēru kases darbība. Pilnsapulce pieņēma lēmumu, ka meistaram pusgadā tajā jāiemaksā divi lati, kāda meistara nāves gadījumā – vēl vismaz četri lati, bet organizācijai kopumā jāieņem ne mazāk kā 100 latu. Jāatzīmē, ka Galdnieku meistaru savienība sadarbojās ar 1. Jelgavas amatnieku biedrību, kurā bija pārstāvēti dažādi amati. Biedrības valdē tika ievēlēti galdnieku amatu meistari Hermanis Eplē un Jānis Liepa. Turklāt Jelgavas galdnieku savienība savus brīvos līdzekļus noguldīja biedrības krājaizdevu kasē.
Pēc Ulmaņa apvērsuma radītajām likumdošanas izmaiņām, kas prasīja likvidēt līdzšinējās amatnieku organizācijas un noteica dibināt Latvijas Amatniecības kamerai pakļautas teritoriālas biedrības, Jelgavas Galdnieku meistaru savienība labprātīgi likvidējās. Galdnieku meistari iekļāvās Jelgavas Amatnieku biedrībā, kur veidoja savu sekciju. Galdnieku amata meistars Kristaps Zīverts tika ievēlēts biedrības valdē. Galdnieku meistaru savienības agrāk izsniegtos diplomus atzina Latvijas Amatniecības kamera, piešķirot jauna parauga dokumentus.
Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas viena no pirmajām amatnieku organizācijām izveidojās Jelgavā. Tās dibināšanā vieni no aktīvākajiem atkal bija galdnieki. Jāpiebilst, ka tolaik Jelgavā strādāja amatnieku organizāciju atjaunošanas iniciators tagadējais Latvijas Amatniecības kameras prezidents un galdnieku amata meistars Vilnis Kazāks.
