Par bērnudārziem jeb pirmsskolas izglītības iestādēm ir dažādi viedokļi.
Par bērnudārziem jeb pirmsskolas izglītības iestādēm ir dažādi viedokļi. Daži uzskata, ka bērnam nav obligāti jāiet bērnudārzā, ka īstā dzīve un mācīšanās sākas tikai skolā. Citi atkal iekrīt otrā galējībā un domā, ka bērnudārzā izdarīs pilnīgi visu, kas nepieciešams, lai mazais cilvēks sāktu daudzmaz patstāvīgas dzīves gaitas, – iemācīs gan lasīt, gan rakstīt, gan ēdot turēt dakšiņu kreisajā rokā un nazi labajā, gan arī izaudzinās bērnu par cilvēku, kas zina un savā rīcībā parāda visas pieklājīgas uzvedības normas. Kā ir patiesībā, to gan vecāki, gan bērni uzzina, kad mazie sāk apmeklēt bērnudārzu. Ar 2002. gada septembri visiem piecus un sešus gadus veciem bērniem būs obligāti jāizglītojas kādā pirmsskolas izglītības iestādē.
Rotaļas – valodas attīstības veicinātājas
Bērnu dzīves ļoti svarīga daļa ir pasakas, kas veido emocionālo priekšstatu par pasauli, māca izprast labo un ļauno, palīdz izzināt sevi, savas jūtas un emocijas, kā arī dod priekšstatu, kā tikt galā ar dažādām emocijām. Pasaku stāstīšana, atstāstīšana un izdzīvošana veido lielu daļu no bērnudārza ikdienas. Pasakas tiek arī ilustrētas un izspēlētas rotaļās ar maskām. Ir neparasti iejusties, piemēram, vilka lomā pasakā par Sarkangalvīti, ir grūti tēlot vecmāmiņu, jo viņai jāļauj, lai vilks viņu apēd. Bērni ātri iemācās runāt pasakas autora vārdiem un teikumiem, kas nemanot bagātina viņu pašu valodu. Tādā veidā tiek apgūti daudzi jauni vārdi, kas, mums, pieaugušajiem, šķiet paši par sevi saprotami, bet bērnam līdz tam bijuši sveši. Kaut vai vārds «augums». Ja to nesaprot, kā lai iemācās tautasdziesmu par priedes un egles daiļajiem augumiem? Tādā veidā bērns arī redz, kā tiek veidots teikums. Bērnam, kas nav tik labs runātājs, atkārtot kāda pasaku varoņa vārdus jau ir ļoti nopietns solis valodas attīstībā.
Kāpēc izvēlēties bērnudārzu?
Varbūt kādam šķitīs nesaprotami, kāpēc to pašu nevar darīt arī mājās. Diemžēl pieredze rāda, ka reti kurš pieaugušais labprāt spēlē lomu rotaļas ar bērniem. Turklāt mājās tas nav tik viegli izdarāms, jo nav pietiekami daudz «aktieru». Bet bērnudārzā vienmēr būs kāds, ar ko kopīgi iejusties citā pasaulē. Komunikācija bērnudārzā diezgan stipri atšķiras no sarunām starp ģimenes locekļiem. Kaut vai tāpēc, ka ģimenē jau nepārrunā tādus jautājumus, cik tev mājās «fišku», cik zaķīšu un lācīšu un kuras zeķubikses ir smukākas – tās, kas Lailai ar bizmārītēm, vai tās, kas Līgai ar lācīšiem un margrietiņām. Tie ir nesvarīgi jautājumi? Var jau būt, ka mums, pieaugušajiem, tie nešķiet pats nozīmīgākais dzīvē, tāpēc arī ar saviem bērniem par to nerunājam. Bet viņu pasaule ir citāda, viņi dzīvo tajā. Savstarpējās sarunās attīstās valoda, paplašinās vārdu krājums, bērns iemācās veidot attiecības ar vienaudžiem. Runāšanās vienkārši tāpat ir labs veids, kā bērns iemācās lietot valodu. Iespējams, tas nešķiet nekas sevišķs, bet tā ir neredzamā pirmsskolas skolotāju darba daļa. Tā nav parādāma, kad vecāki vakarā atnāk bērnam pakaļ, – sak, mēs šodien pusi dienas spēlējām dažādas vārdu spēles. Tomēr tieši šis ikdienas darbs valodas attīstībā dod pamatu tālākajai valodas izpratnei, mākai pamatot savu viedokli, spējai sarunāties. Tas ir kā mājas pamati – tie nav redzami, bet bez tiem māja neturētos kopā.
Vai vecāki par to kaut ko uzzina?
Daudzās pirmsskolas izglītības iestādēs ir laba tradīcija kopā ar vecākiem rīkot pasākumus, kuros viņi kaut nedaudz tiek iepazīstināti ar grupas ikdienu. Vecāki var noskatīties, kā mazie iet rotaļās, kā dzied, kā deklamē dzejoļus, kā dramatizē pasakas vai dzejoļus. Reizēm arī kopīgi tiek pagatavots kāds darbiņš –aplikācija, zīmējums, ziedu kompozīcija. Bērnu pašapziņas celšanai tas ir ļoti noderīgi, jo bērnudārzā viņš ir kā mājās, vecāki tur tikai ciemojas. Bērns var uzņemties saimnieka lomu. Nav jau noslēpums, ka daudzi vecāki jau gadiem nav neko zīmējuši ar guašu vai akvareļa krāsām. Bērnam ir iespēja pamācīt, parādīt savas prasmes.
Šajos kopīgajos vakaros tiek sniegta arī kāda vecākiem derīga informācija. Piemēram, tiek raksturota attiecīgā vecuma bērnu psiholoģija, kā arī prasmes, kas tajā jāapgūst. Ir arī iespēja uzdot jautājumus sociālajam pedagogam vai lektoram. Pēc šādām sapulcēm vecāki atzīst, ka ir labi dzirdēt profesionāļu padomus, jo daudziem bērnu psiholoģija ir diezgan sveša.
Ko tas viss manam bērnam dos?
Bērnudārzā, kur bērni ir līdzīgi cits ar citu, viņi iemācās veidot līdzvērtīgas attiecības. Tā ir pirmā dzīves skola, kur parādās katra pozitīvās īpašības, kā arī tas, ko vajadzētu mainīt. Tur tiek trenēts prāts. Varbūt solīši izglītībā, ko bērns sper bērnudārzā, šķiet mazi, bet tik vajadzīgi tie ir. Pirms fiziskām aktivitātēm mēs taču iesildām savu ķermeni, tāpat pirmsskolas izglītības iestādē tiek iesildīts prāts vēlākajiem sasniegumiem.
