Teātrī cauri gadsimtiem

Astra Kacena sarunā ar “Zemgales Ziņām” dalās pārdomās par to, kurā virzienā šobrīd mainās teātra māksla, stāsta par to, kāds ir bijis Jelgavas Studentu teātris laika griežos, ieskicē, kas vispār ir teātra sports, un izceļ, viņasprāt, izcilākos improvizatorus.
– Cik bieži jums pašai sanāk apmeklēt teātra izrādes? Kura bija pēdējā, kas tik tiešām ļoti gāja pie sirds tīri profesionālā plānā?
Tas ir neregulāri, taču pietiekami, lai manī būtu impulsi par to, kas notiek teātra pasaulē. Pēdējā noteikti ļoti meistarīgi spēcīgā izrāde, ko apmeklēju, bija Kauņas Nacionālajā drāmas teātrī Roberta Vilsona iestudētā “Dorians”. Tas ir ļoti estētisks un šokējošs darbs. Vēl man bija spēcīgs un krāšņs iespaids pirmspandēmijas periodā, kad biju uz Kirila Serebreņņikova viesizrādi “Outside” Latvijas Nacionālajā teātrī.
– Kādēļ pirmsākumos izvēlējāties darboties teātra sfērā, nevis, teiksim, kinomākslā?
Tas, šķiet, bija kaut kā pieejamāk. Es ar teātri nodarbojos jau kopš agras bērnības, un, redz, kā tas mani noveda arī pie savdabīgas debijas kino. Tieši pandēmijas laiks man deva iespēju atrast sevi visādos jaunos meklējumos, un tapa videofilma pēc Aksela Hirša stāstiem ar nosaukumu “Pazudušie cilvēki”. To mums palīdzēja samontēt profesionāls speciālists, proti, Aigars Neimanis, kurš plašāk ir zināms kā Aicītis. Ja ir interese, šo mūsu kopdarbu iespējams atrast “YouTube” platformā.