Pie represētajiem bija ieradusies varena Domes delegācija, lai viņus pārliecinātu, ka mūsu ideja par piemiņas sienas izveidošanu ar bojā gājušo vārdiem ir nereāla.
Pie represētajiem bija ieradusies varena Domes delegācija, lai viņus pārliecinātu, ka mūsu ideja par piemiņas sienas izveidošanu ar bojā gājušo vārdiem ir nereāla. Galvenais mākslinieks iesaka Svētbirzī novietot akmeni, kas paskaidrotu, kāpēc tā ierīkota, bez iekaltiem vārdiem. Izlasot bojā gājušo vārdus, kaut arī varbūt ne pilnībā (papildināt sarakstu vēl mūsu spēkos, bet pēc zināma laika nebūs palikuši arī tie, kas atgriezās no nāves dzirnavām), liekas, citu paskaidrojumu nevajadzētu.
Mēs, represētie, nekādi nespējam iedomāties, ka varētu uzstādīt Mātes tēlu tā, lai tas nepazustu plašumā vai nenoslēptos aiz akmens. Vajadzētu redzēt maketu. Tas būšot izstādīts Annas baznīcā.
Vēlējos rakstīt par plāksni, kuru tomēr vēlas uzstādīt bijušā pieminekļa vietā. Tās izmaksas ir pamatīgas, par šiem līdzekļiem nevienu vien citu darbiņu varētu izveidot. Ja plāksne tiks uzstādīta tajā vietā, tad veidosies slavinājums varai, kurai tur bija uzstādīts piemineklis.
Tātad – kam būs domāta šī plāksne? Ja kritušajiem, tad pievērsīsimies nedaudz skaitļiem. Jau pirmajā okupācijas gadā līdz izvešanām 14. jūnijā nobendētas ap 20 000 personas. Tām pievienojas izvestās 14 479 personas, no tiem 3 332 ir bērni. Vai jau nepaliek nelabi no šiem briesmu darbiem? Tātad līdz vācu ienākšanai okupācijas vara apcietina 35 828 cilvēkus un tepat Latvijā nogalina 1 488. Tālākie Latvijas dzīvā fonda zaudējumi: bēgļu gaitās, lai nekristu padomju varas rokās un nepievienotos jau iepriekš nobendētajiem, bēg ap 280 000 cilvēku, no tiem pretējo krastu jeb glābiņa zemi sasniedz tikai ap 130 000. Kur palika 150 000? Uz kā sirdsapziņas viņu dzīvības?
1953. gadā Kalnbērziņš min datus par 119 000 represēto! Bet tie nav visi! 1949. gada izsūtīšanās vien izved 42 133 personas! Cik iet bojā kara laikā un cik vēl pēckara periodā, cīnoties mežos? Vai tos maz kāds var saskaitīt? Latvija šā režīma apstākļos zaudēja vismaz pusmiljonu cilvēku, labāko cilvēku! Un šāda režīma veidotājiem un aizstāvjiem jāuzstāda plāksne un tieši tajā vietā, kur bija slavinājuma piemineklis. Vai tas nav absurds? Savas tautas bendētājiem bendētie ceļ goda plāksni. Bet tiem, kas cīnījās par Latvijas atbrīvošanu no šīs varas, atmiņas vietas nav. Ir vieta represētajiem, vieta ebrejiem, vieta Jelgavas aizstāvjiem, vieta pirmajiem 1944. gadā arestētajiem skolēniem. Vai vairāk neviens nav cīnījies par brīvu Jelgavu? Kur paliek pēckara partizāni? Priekšnieki, lūdzu padomājiet ar vēsu galvu, ko jūs vēlaties darīt? Mums Jelgavas apkārtnē un pašā Jelgavā pie abām varām bija koncentrācijas nometnes, lūk, ja šiem upuriem uzliktu kādu piemiņas zīmi, cietušajiem no abām lielvarām kopā, jūs slavētu. Bet ne nomelnot vienu lielvaru un otru celt debesīs, jūs abām pusēm neizdabāsiet!
Ar nākamo rakstu «Pieminēt, nevis tiesāt» neesmu vienisprātis. Savā rakstā tā kā neatradu vārdus par tiesāšanu, kaut vajadzēja. Ne jau velti Zurofs vēl joprojām nerimstas, un kāpēc tad tas jādara citiem? Izvērtēju, ko slavināt, un tas nav tiesāt. Te nu Aigars Stillera kungs, vēsturnieks, aizrakstījies pavisam greizi.
Īss piemērs. Varbūt esat redzējis, kādas bija abu karotāju formas un kā tās valkāja? Vācu armijas karotājs pieklauvēja pie durvīm un gaidīja, kamēr ielaiž, laipni sasveicinājās, bet otrs, ienācis bez klauvēšanas, istabas vidū kā starp citu iejautājās «Vai drīkst?» un ar visu cepuri galvā sēdās neaicināts pie galda. Tas liecina par kultūru.
Vēl var salīdzināt Krievijas sādžu ar kādu Vācijas mazpilsētu. Labi, nesijāsim pelavas. Kas ar latviešu tautu būtu noticis pēc kara – vēl minējums, tāpēc pielieku sausas skaitļu rindas no grāmatas «Latvijas valsts atjaunošana» 1986. – 1993.». To izveidojis autoru kolektīvs, un nekādi nevar runāt par sešiem kara gadiem, bet par 50, jo okupantu vara turpinājās arī pēc kara beigām. To nu jums, vēsturniek, vajadzēja zināt.
Nestrīdos, ka abas varas sevi spodrināja. Viens darīja to baltos cimdos, otram rokas līdz elkoņiem mirka asinīs. Nav jau viegli iznīcināt ne tikai mūsu valsts iedzīvotājus, bet apmēram 100 miljonus paša teritorijā. Arī 20 miljoni karavīru ir uz šīs valsts varas sirdsapziņas. Un, kamēr netiks tiesātas abas ļaunuma nesējas varas, nevar runāt par piedošanu un tikai pieminēšanu, lai kā tas dažiem negribētos. Plāksne nav upuru piemiņai, bet varas slavināšanai, un tā ir tā starpība.
Ja runātu par upuru pieminēšanu, nebūtu tapis mans raksts. Piemiņas plāksni neliek tai vietā, kur nupat vēl bija slavinošs piemineklis.
Tātad, vēsturnieka kungs, saprotiet atšķirību! Ieskatieties 1940. gada okupācijas skaitļos! Ja tik daudz iznīcināja vienā gadā, vai tad citas varas ienākšana nav atbrīvošana? Interesantākais, ka tagad mēs atkal tiecamies uz Rietumu pasauli, bet tajā – tie paši vācieši!
