Kad ledus sega nokususi, tie paši zivju ķērēji no bļitkotājiem kļuvuši par makšķerniekiem.
Kad ledus sega nokususi, tie paši zivju ķērēji no bļitkotājiem kļuvuši par makšķerniekiem.
Vakar «Ziņu» klātbūtnē no Svētes upes vienu pēc otras kaislīgie makšķernieki vilka mazās raudiņas. Lai noķertu kilogramu šo zivju, upes krastā nepieciešams uzkavēties vienu stundu, paskaidroja zinātāji. «Lai tad sieva izlemj, ko ar raudām darīt,» prāto kāds makšķernieks. Esot arī reizes, kad mājup jāatgriežas bez loma.
«Šeit lielās zivis neķeras. Tās jāmeklē otrā pusē, tur tālāk. Braucam arī pie Lielupes, karjeros un citur. Jā, dažreiz te ir makšķernieku ka biezs, bet ne vienmēr, jo nevar zināt, kāds būs ārā laiks,» stāstīja kāds nopietns makšķernieks.
Uz jautājumu, vai tā vienkārši var pienākt un nodoties šai nodarbei, īstenie vecmeistari atteic: «Nekā tamlīdzīga! Kārtīgi «jāpiešaujas». Vispirms zivis ir jāpievilina, iemetot ūdenī piciņu mīklas, un tad tajā pašā vietā jāmet āķis ar, piemēram, balto kāpuru.» Šogad ķeroties tāpat kā pērn.
