«Vēlos informēt vismaz savu draudzi un šejieniešus par Rietumu domāšanā aktuālo,» par Sv.Jāņa baznīcā ceturtdienas vakaros dzirdamo lekciju galveno mērķi saka to autors Jelgavas Sv.Vienības, Vircavas un Salgales draudžu mācītājs Ralfs Kokins.
«Vēlos informēt vismaz savu draudzi un šejieniešus par Rietumu domāšanā aktuālo,» par Sv.Jāņa baznīcā ceturtdienas vakaros dzirdamo lekciju galveno mērķi saka to autors Jelgavas Sv.Vienības, Vircavas un Salgales draudžu mācītājs, Latvijas Universitātes pasniedzējs Ralfs Kokins. Kā ierosmi viņš atceras studiju laikā dzirdētās prāvesta Modra Plātes rīkotās sestdienas Bībeles stundas, kuras par leģendārām atzina uz Sv.Annas baznīcu Kuldīgā tuvus un tālus ceļus mērojušie. Kopš janvāra R.Kokins klausītājus iepazīstinājis ar tādām tēmām kā 11. septembra notikumu aktualizētais apokalipses jēdziena izpratnes jautājums un mūsdienu sabiedrībā sastopamais domāšanas mītiskums. Šovakar paredzēta noslēgumlekcija par Jāņa evaņģēliju, pēc R.Kokina vārdiem, gan teoloģiski, gan filosofiski īpaši interesantu Bībeles daļu. Šīs tēmas arī rosināja sarunu par vieniem senzināmo, citiem jauno, abos gadījumos – kristietības priekšstatiem, kam pastāvīgi dzīvots līdzās.
Apokalipse, vienalga, vai to uztver kā destruktīvu galu vai kā bibliskajai izpratnei kopumā tuvāku kreativitātes iedīgli iemiesojošu sākumu, pārstāv laika lineāro izpratni – viss notiek vienreiz un neatgriezeniski. Šāda dzīves uztvere, jūsu vārdiem, ir pārāk izplatīta, lai būtu dēvējama tikai par «kristietības izgudrojumu». Priekšstats par laika galu patiešām radies jūdaistiskajā tradīcijā. Taču ārpus tās dominē pavisam cita aina – pārliecība par pasaules norišu cikliskumu.
Laika izpratne ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem teoloģijā, kaut vai no sistematizējamības viedokļa. Kristietība uzsver katra acumirkļa unikalitāti. Ik brīdis ir Dieva dāvana – kaut kas iepriekš nebijis un neatkārtojams. Piemēram, aizliegtajos attēlos ieslēgtā mirkļa fascinācija. Bibliskā pārliecība tiešām cēlusies no jūdu uzskata, ka laiks ir lineārs, neatkārtojams. Atšķirībā no jūdaistiski kristīgā modeļa mitoloģiskajā domāšanā laiks ir ciklisks – dzīve mijas ar nāvi, pasaule ik pa laikam atsākas. Bībelē laiks ir nepielūdzams, tas ir žēlastības laiks – būtu žēl, ja to nogulētu, nevis izmantotu iespēju ar Dieva palīgu dzīvot interesantu, piepildītu dzīvi. Bībele uzsver laika relativitāti, tas sakrīt ar mūsdienu zinātnes viedokli, ka laiks nav nekas statisks, nemainīgs – vienīgais kaut cik pastāvīgais lielums ir gaismas ātrums, bet laika deformācijas notiek arī starpgalaktiskajā telpā.
«Tur laika vairs nebūs,» Bībele saka par apokalipsi, un, ja grūti iztēloties šādu visaptverošu esamības pārvērtību, jāatceras telpas (matērijas) un laika nesaraujamā saistība: ja nav viena, nav arī otra.
Indivīda ceļš uz apokalipses teoloģisko priekšstatu (galu kā jauna sākuma iespēju) ved caur jēdziena ikdienišķās izpratnes traģiskumu (galu kā nāvi, visa līdzšinējā iznīcību).
Jā. Bībele saka arī: «Memento mori!» Arī man nav svešs šādu izjūtu biedējošās destruktivitātes pēkšņums, kas, nakts vidū pamostoties, pārsteidz ar piepešu līdz mugurkaulam caurstrāvojošu atskārsmi: «Mana dzīve reiz beigsies, es miršu!» Šāds brīdis liek skatīt visu iepriekšminēto pavisam citādi.
Jaunajā Derībā pasaules gala doma nav dominējošā. Pārsteidzoši, taču Bībele tikpat kā nemaz nerunā par nāvi, tā stāsta par dzīvi un tās kvalitāti – piepildījumu.
Bībele ievieš korekcijas sabiedrībā pieņemtajā uzskatā, saskaņā ar kuru gals ir visa beigas, pasaules gals – lielākā iespējamā traģēdija, tāpat arī cilvēka nāve – zaudējums, ko nespēj remdēt nekādi vārdi. Paradoksāli ir tas, ka bibliskajā izpratnē ne pasaules gals, ne cilvēka nāve nav traģēdija! Patiešām ne! Traģisks ir pavisam kas cits – ja cilvēkam nav bijis dzīvu attiecību ne ar pārējiem, ne ar Dievu un viņš iemanto mūžīgu nāvi! Katru pavada viņa darbi, tie noteic, kas katrs būs, kā latvieši saka, viņsaulē.
Tātad par to, ko tik viegli esam pieraduši tulkot kā pasaules galu, Bībele runā kā par piepildījumu. Jaunās Derības terminoloģijā grieķu vārds «apokalypsis» nozīmē nevis galu, katastrofas, nelaimes un nāvi, bet saistās ar vārdu «telos» – mērķis. Apokalipse nozīmē apslēptā jeb pilnas īstenības atklāšanu. Apokaliptiskas lietas ir arī šodien. Mūsu domāšanu ārkārtīgi spilgti parāda Kopolas filma «Mūsdienu apokalipse», kurā apokalipse nozīmē Vjetnamas kara šausmas. Īstenībā apokaliptiska ir paša Kristus klātbūtnes – Pēclieldienu – laikmeta būtība. Tiešām apokalipse ir šodien – visā, kas notiek: mūsu dzīves priekos, bēdās, stulbumā, aplamībās, nejēdzībās, slimībās, cerībās un zaudējumos. Ja esam pietiekami gudri, redzīgi, visā tajā varam saskatīt pilnu realitāti, kāda tā ir.
Arī kristietībā ir grupējumi, kas nodarbojas ar «apokaliptisku gaidīšanu» jēdziena destruktīvajā izpratnē, mēģinot psiholoģiski manipulēt ar cilvēkiem, iedzīt bailes, darīt atkarīgus…
Kā jūs definētu sektas jēdzienu?
Vispirms jājautā, vai vērā tiek ņemtas visas Bībeles liecības, Vecās un Jaunās Derības apsolījumu un piepildījumu kopsakars, viss, ko teicis Kristus. Īsāk sakot, vai cilvēki no Dieva vārda kaut ko neatņem, papildus tam patvaļīgi ko nepievieno un vai savas interpretācijas netur augstāk par rakstos sacīto. Sektām ir raksturīga šaura ideoloģija, paklausība vadonim, viena patiesība, vēršanās pret visiem, kas nedomā, netic vai nejūt kā visi, psiholoģiska ietekmēšana, cenšanās iebiedēt, padarīt cilvēku nespējīgu aiziet… Sektantiska var kļūt jebkura draudze, kurā tiek propagandēta patiesības sašaurināta interpretācija.
Sektām tātad raksturīga sociāli reliģiskas angažētības uzsvēršana – privātās dzīves noliegums.
Privātās dzīves pilnīga kontrole ir sektantismam tipisks indivīda pakļaušanas mehānisms. Ne velti šādos grupējumos īpaša uzmanība tiek pievērsta tieši dzīves visintīmāko jomu uzraudzīšanai – seksualitātes kontrolēšana ļauj ārkārtīgi spēcīgi iespaidot apziņu: likt cilvēkam justies vainīgam, atbildīgam, atkarīgam, piespiest viņu.
Sabiedriska kontrole nezināma kopīgā labuma vārdā raksturīga ne tikai sektantismam, bet arī mītiskajai domāšanai; tāpat arī kritērijs, «kā manu rīcību vērtēs citi», pēc kura dzīvo lielākā daļa cilvēku. Bībeles sniegtā brīvība nozīmē daudz nopietnāku atbildību – nevis sabiedrības, bet Dieva priekšā: tā ir tava dzīve, citiem tajā nav tiesību iejaukties, jo katram par sevi jāatbild pašam. «Gudrie», kas arvien gatavi citiem norādīt, kā pareizi dzīvot, mīlēt, strādāt, domāt, ticēt, diemžēl nereti sastopami arī baznīcās. Tas nav nekas kristīgs, drīzāk kretīnisks.
Mītiskās kategorijās šodien domā lielākā daļa sabiedrības – par to liecina gan pagātnes glorifikācija, gan pasaules dalījums savējos un svešajos. Mīts ir apziņas «mašīna», kas spējīga interpretēt visu.
Ko, ņemot vērā iepriekšteikto, nozīmētu kristīgā pasaules uzskata demitoloģizācija?
Kristīgā pasaules uzskata demitoloģizācija nozīmē būt izglītotākiem Bībelē. Īpaši kaitina, ka visvairāk par teoloģiskām lietām mūsu sabiedrībā runā un raksta cilvēki, kuriem par to nav pilnīgi nekādas sajēgas. Tas, ko ar grēku, nāvi, dzīvību, mīlestību pieņemts saprast sabiedrībā, ir pavisam kas cits nekā Bībelē teiktais. Ņemt un izlasīt, ko saka Kristus, – tā patiešām būtu demitoloģizācija!
Mīta pasaule sabruktu, ja kritiski jautājumi tajā nebūtu tabu.
Sektā – viss jau iepriekš atbildēts, ikdienā lietojamos saukļus tev pateiks priekšā.
Kristīgās baznīcas vēstījums: domā un pārbaudi pats – tā ir nevis mācība, bet īstenība, tavas attiecības ar Dievu, neviens cits tavā vietā tās neveidos!
Jāņa evaņģēlija pēdējās deviņas nodaļas īpaši vēršas pie tiem, kas šīs attiecības jau pazīst. Kā viņiem un pārējiem ciešanu laikā skanēs Jēzus atvadu runās vēstītais mīlestības novēlējums?
Jāņa evaņģēlija vēsts ir šokējoši vienkārša: tici, un tu dzīvosi vienmēr! Arī par visu pārējo: tici, un tev būs! Arī par mīlestību, kurai neticam: notici, un tu to piedzīvosi!
