No ES lauksaimniecības un zivsaimniecības komisāra F. Fišlera mutes (brīdinot kandidātvalstis neizvirzīt pārāk augstas prasības zemnieku subsidēšanā): «Tā ir neveiksmei lemta stratēģija, kas kandidātvalstis iedzīs stūrī, no kura būs ļoti grūti izkļūt».
No ES lauksaimniecības un zivsaimniecības komisāra Franca Fišlera mutes (brīdinot kandidātvalstis neizvirzīt pārāk augstas prasības zemnieku subsidēšanā):
«Tā ir neveiksmei lemta stratēģija, kas kandidātvalstis iedzīs stūrī, no kura būs ļoti grūti izkļūt.»
No dzejnieka Andreja Eglīša mutes:
«Zemniecība mums ir tas pats, kas valoda – pazaudēt zemniecību nozīmē pazaudēt valsti.»
«Zemnieki, audzējiet savos laukos rapsi, jo tā perspektīvā būs ļoti ienesīga kultūra!» pārliecinoši mudina LLU profesors iniciatīvas grupas nacionālās biodegvielas programmas ieviešanai Rīgā loceklis Vilnis Gulbis.
Biodīzeļdegviela ir alternatīva fosilajai dīzeļmotoru degvielai, kuras krājumi pasaulē ir ierobežoti.
Labākā alternatīva
Zinātāji lēš, ka naftas pietiks varbūt vēl tikai 40 līdz 50 gadiem. Arī tas ir iemesls alternatīvas meklējumiem. Biodīzeļdegvielu iegūst pāresterificējot augu eļļu ar spirtu katalizatora klātbūtnē. Rapsis ir vieni no nedaudzajiem augiem, kas mūsu klimatiskajā joslā dod augstas sēklu ražas un ir galvenais eļļas ieguves avots. Tādējādi rapšu eļļa pie mums ir izdevīgākā izejviela biodīzeļa ražošanai. V.Gulbis zina stāstīt, ka šo degvielu arī citur pasaulē iegūst no augu eļļām, taču, piemēram, ASV no sojas, Bulgārijā, Austrijā un nedaudz arī Čehijā no saulespuķu sēklu eļļas. Par to domā arī mūsu kaimiņi lietuvieši.
Kā jau tika minēts, pie mums izdevīgākais ir rapsis. «No viena hektāra sējumu var novākt aptuveni 2,5 tonnas «melnā zelta», bet dažās saimniecībās pat četras. No trim tonnām sēklu var izspiest tonnu eļļas (42 procenti no sēklas ir eļļa, taču ar aukstās izspiešanas metodi, var izspiest tikai 33 procentus). Pārējie deviņi procenti eļļas paliek izspaidās, kas ir vērtīga lopbarības piedeva. Biodīzeļa ražošanas procesā eļļu esterificē kopā ar metilspirtu – rapša eļļas metilēsteri (RME). Kā redzat, biodegviela nav tikai augu eļļa, kaut arī to var lietot motoros,» informē profesors.
V.Gulbis piedalījies pirmās programmas «Biodegvielas ražošana un pielietošana Latvijā» veidošanā 1995. gadā. Savukārt pērn tapis pārlabots variants, kas gaida valsts augstāko amatpersonu vērtējumu.
Diemžēl nepietiek izejvielas
Latvijā paredzēts ražot 60,7 tūkstošus tonnu biodīzeļa gadā. Pie mums šīs degvielas izmantošana nebūt nav sveša. SIA «Delta Rīga» Valmieras rajonā Naukšēnu pagastā no 2001. gada novembra ražo biodīzeļdegvielu no rapšu eļļas, izmantojot Čehijā un Slovākijā izgatavotas iekārtas. Uzņēmums saražo 2,5 tūkstošus tonnu degvielas gadā. Biodīzelis ir pieejams arī uzpildes stacijā Valmieras rajonā, kur pārdod apmēram 1,5 tonnas dienā. Taču tā neesot vēl maksimālā degvielas ražošanas jauda, lielākai diemžēl nepietiek izejvielas – rapša.
Rīgas Dome izveidojusi iniciatīvas grupu nacionālās biodegvielas programmas ieviešanai galvaspilsētā. Jau tuvākajā nākotnē plānots organizēt divus eksperimentālus autobusu maršrutus, pa kuriem spēkrati kursēs, tikai biodīzeļa dzīti. «Čehijā ir bijusi mums līdzīga gan politiskā, gan ekonomiskā attīstība, tā arī pašlaik risina analogas augšupejas problēmas kā Latvijā. Līdz ar to mēs savas valsts attīstības ciklā varam izmantot Čehijas pieredzi biodīzeļa jeb rapša metilestera ražošanā un lietošanā,» stāsta V.Gulbis. Viņš pats pagājušajā mēnesī bija darba vizītē Čehijā, lai gūtu pieredzi šīs degvielas ražošanā un pielietošanā spēkratos.
Biodīzeļa lielākais un, var teikt, galvenais mīnuss ir tas, ka tā pagaidām ir dārgāka par parasto dīzeļdegvielu. Otrkārt, biodīzelim ir par pieciem procentiem mazāka siltumspēja, un apmēram par tikpat samazinās motorjauda. Taču plusu stabiņš ir krietni vien augstāks. Biodīzeļa ražošanā tiek ievērots Eiropas Savienības valstu standarts. Šo degvielu var lietot visos dīzeļmotoros, sevišķi ieteicams to izmantot transporta līdzekļos pilsētās, liegumos, rezervātos, ūdens satiksmes līdzekļos un lauksaimniecības mašīnās. Dīzeļmotori, ko darbina ar biodīzeļdegvielu, nepiesārņo atmosfēru, jo izmeši nesatur sēra oksīdus, fosfora savienojumus, tajos samazinās kvēpu daudzums. Biodīzeļdegviela nepiesārņo augsni, jo bioloģiski sadalās. Šīs videi nekaitīgās degvielas ražošana Latvijā, tāpat kā citur, veicinātu lauksaimniecības ražošanas attīstību, vides kvalitātes uzlabošanu, sociālās spriedzes mazināšanu un samazinātos degvielas imports.
Rapša audzēšanai ir perspektīva
«Es nesaprotu loģiku, kāpēc rapsi no valsts izved, bet eļļu importē, turklāt ievērojamos daudzumos. Tāds absurds notiek nepareizas politikas dēļ,» ir pārliecināts V.Gulbis. Viņš skaidro, ka biodīzeļdegvielas ražošanā neiztikt bez valsts atbalsta, jo visur pasaulē valsts subsidē biodīzeļa lietošanas paplašināšanu.V.Gulbis norāda, ka attīstības sākuma stadijā biodīzelis būtu jāatbrīvo no akcīzes nodokļa un tam jāsamazina arī PVN – no 18 līdz 9 procentiem. Citādi zemniekiem šo degvielu pirkt nav un nebūs izdevīgi. Ar valsts palīdzību jāgādā, lai biodegviela vienmēr būtu lētāka. Ja dīzeļdegviela maksā 28,8 santīmus litrā, tad biodegvielas optimāla cena ir 27,0 santīmi. «Domāju, ka valsts atbalstīs biodīzeļa ražošanu un izmantošanu, jo tas ievērojami samazina piesārņojumu,» teic V.Gulbis. Viņš turpina: «Rapša audzēšana ir perspektīva nozare, jo Eiropas Kopienas direktīva paredz biodīzeļa ražošanas nepārtrauktu attīstību. Piemēram, 2005. gadā no kopējā izmantotās degvielas daudzuma diviem procentiem jābūt biodīzeļdegvielai, bet 2010. gadā – jau 5,75 procentiem. Šīs prasības būs arī Latvijā. Čehijas lauksaimniekiem vislielākos ienākumus dod rapša audzēšana, un tā tas drīz varētu būt arī mūsu valstī. Tādēļ laukos ir svarīgi nodarboties ar rapša audzēšanu,» uzsver profesors.
LLU laboratorijā tiek izstrādāta jauna tehnoloģija bioetanola un biodīzeļa REE (rapša etilestera, par izejvielu izmantojot etilspirtu) ražošanai. «Neuzskatu par pareizu valdības lēmumu aizturēt bioetanola ražošanu Jaunpagastā, jo tā kā tā to ar laiku vajadzēs, un, nedod Dievs, tad šī izejviela būs jāieved,» brīdina V.Gulbis.
