Kopš pagājušā gada 1. jūlija Satversmes tiesa sāka izskatīt privātpersonu sūdzības gadījumos, kur valsts likums pārkāpj cilvēku tiesības, kas nostiprinātas Satversmē.
Kopš pagājušā gada 1. jūlija Satversmes tiesa sāka izskatīt privātpersonu sūdzības gadījumos, kur valsts likums pārkāpj cilvēku tiesības, kas nostiprinātas Satversmē. Ņemot vērā, ka kopš minētā datuma saņemts jau pāri par 300 iesniegumu (izskatīšanai nodotas 126 lietas), var secināt, ka Satversmes tiesas institūcija ir kļuvusi visai populāra un kalpo kā valsts tiesiskuma stiprināšanas instruments.
Šoreiz Satversmes tiesai tika pievērsta pastiprināta uzmanība sakarā ar trīs pensionāru iebildumiem par Pensiju likuma pārejas noteikumu punktu, kas liedz strādājošajiem pensionāriem saņemt algu un pensiju pilnā mērā. Otrdien Satversmes tiesa atzina par spēkā neesošu aizliegumu strādājošajiem pensionāriem saņemt algu un pensiju pilnā apmērā. Proti, tiesa nolēma, ka Pensiju likuma pārejas noteikumu 26. punkts neatbilst Satversmes 109. pantam, kas garantē personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos gadījumos. Tiesa norādīja, ka Pensiju likuma pārejas noteikumu 26. pants ierobežo personas tiesības saņemt likuma kārtībā piešķirto pensiju pilnā apmērā un sašaurina Satversmē garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā.
No tā izriet, ka turpmāk strādājošie pensionāri varēs saņemt kā algu, tā pensiju pilnā apmērā. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA) jau izplatījusi paziņojumu, ka, sākot ar aprīli, izmaksās pensijas pilnā apmērā, bet par marta pēdējām dienām ar pensionāriem norēķināsies maijā, jo tas prasot veikt papildu aprēķinus. VSAA jau bija sagatavojusies šādam Satversmes tiesas lēmumam. Pašlaik Satversmes tiesas pieņemtais lēmums skar ap 9000 pensionāru, un sociālajā budžetā papildus pensiju izmaksai šajā gadā būs nepieciešami 4,6 miljoni latu, tādēļ VSAA lūgs Finansu ministriju veikt grozījumus valsts budžetā un atrast nepieciešamos līdzekļus.
Lai objektīvi izvērtētu šo situāciju, nedaudz jāieskatās pavisam nesenā pagātnē. Sākot pensiju reformas 1995. gadā, tika izsludināts jaunais Pensiju likums, kas sākumā, kamēr cilvēki apguva, kā izmantot šo likumu savās interesēs un saņemt lielākas pensijas, darbojās nevainojami, pat ar līdzekļu pārpalikumu sociālajā budžetā. Taču 1999. gadā sakarā ar pensiju izmaksu apmēra pieaugumu, bezdarba līmeņa pieaugumu un citām problēmām pensiju budžetā radās 57,6 miljonu latu iztrūkums, kas apdraudēja pensiju izmaksu . Tajā laikā A.Šķēles valdība pieņēma visai radikālu lēmumu un nāca klajā ar iniciatīvu ierobežot strādājošo pensionāru iespējas saņemt pensiju pilnā apmērā. Valdošā koalīcija ar «tēvzemiešiem», «Latvijas ceļu» un Tautas partiju priekšgalā atbalstīja priekšlikumu ierobežot pensiju apmēru strādājošajiem pensionāriem līdz 60 latiem. Atbildība par šo izšķiršanos jāuzņemas visām trim valdošās koalīcijas partijām, un nebūtu korekti norobežoties no šā lēmuma, uzveļot visu vainu Tautas partijai, kā to jau pamanījās izdarīt «tēvzemieši».
Jāatzīst gan, ka pavisam nesen tā pati valdošā koalīcija grozīja Pensiju likuma pārejas noteikumu 26. punktu, paredzot līdz 2004. gadam noteikt ierobežojumus līdz 90 latiem.
Kopumā Satversmes tiesas lēmums jāuztver kā tiesisks risinājums problēmai, kur valsts pārkāpa pašas garantētās pilsoņu tiesības. Valdība, 1999. gadā pieņemot minētos ierobežojumus, balstījās uz pieņēmumu, ka tie skar salīdzinoši nelielu pensionāru daļu, turklāt tas arī bija vieglākais problēmas risinājums. Ņemot vērā, ka mūsu valstī apdalīt neaizsargātākos sabiedrības slāņus ir vispārpieņemta norma. Arī Satversmes tiesa savā spriedumā norāda, ka pensiju saņemšanas ierobežojumi, kas bija vērsti uz pensiju budžeta deficīta samazināšanu, nebija vienīgā iespēja, kā atrast nepieciešamos līdzekļus. Valdība un Saeima rīkojās pārsteidzīgi, neizvērtējot iespējamās alternatīvas, kuras nepārkāptu Satversmē garantētās personu tiesības.
Tomēr jāpiekrīt, ka ar pensiju izmaksu ierobežojumu strādājošajiem pensionāriem tika saglābta visa pensiju sistēma, kurai draudēja sabrukums 1999. gadā. Arī Saeimas deputāts E.Inkēns atzīst, ka tā nebija politiķu kļūda, jo, apdalot dažus, ieguva absolūtais vairākums un pensiju izmaksa netika paralizēta. Te gan jāatceras, ka viena no demokrātijas pamatvērtībām ir ievērot vairākuma intereses un respektēt mazākuma tiesības, kas šajā gadījumā netika ievērots.
Tagad atliek gaidīt, kādas sekas būs šim Satversmes tiesas spriedumam, jo, iespējams, cietēju loma būs jāuzņemas visiem nestrādājošajiem pensionāriem, kuru finansiālā situācija ir krietni sliktāka nekā strādājošo. Tas ir saistīts ar rudenī paredzēto pensiju indeksāciju, kuras apmēru noteikti ietekmēs Satversmes tiesas lēmums, jo Finansu ministrijai būs jau tagad jāmeklē 4,6 miljoni latu. Zināmā mērā šīs aktivitātes pat varētu sašķelt līdz šim konsolidētos pensionārus starp strādājošajiem un nestrādājošajiem. Vēl problemātiskāka situācija kļūs tad, ja strādājošie pensionāri masveidā vispārējās jurisdikcijas tiesās sāks pieprasīt kompensācijas neizmaksāto pensiju apmērā. Pietiks ar vienu precedentu, lai šāda prakse tiktu ieviesta Latvijas tiesu sistēmā, un tas būtu vispārējs šoks valsts sociālajam budžetam.
