«Ja tev ir piecdesmit, tu pamosties no rīta un tev nekas nesāp, tad zini, ka esi miris.» Joks, protams. Krietns pārspīlējums, kas nerosina uz centieniem. Daudz vērtīgāk ir saprast, ka no rīta konstatēto labsajūtu svarīgi saglabāt visai dienai.
«Ja tev ir piecdesmit, tu pamosties no rīta un tev nekas nesāp, tad zini, ka esi miris.» Joks, protams. Krietns pārspīlējums, kas nerosina uz centieniem. Daudz vērtīgāk ir saprast, ka no rīta konstatēto labsajūtu svarīgi saglabāt visai dienai.
Un tā – ceturtdienas rīts. Nekas nesāp. Logā spīd saule, sinoptiķi sola plus desmit grādu. Kafija garšo lieliski, grauzdiņi ir izdevušies. Bērni veseli, nedēļa iet uz otru pusi, priekšā sestdiena ar nelielām svinībām radu lokā. Pacilātā garastāvoklī var vērt durvis, lai dotos uz darbu…
Ak!…Uz leju pa kāpnēm nodip strauji skrējiena soļi, bet dažus pakāpienus uz augšu – vairāki izsmēķi un tukša cigarešu paciņa. Pēc pieredzes zinu – pīpmaņi (un pīpmanīšas) ir no tuvējās skolas. Skolā smēķēt nedrīkst, mājās neļauj – kur lai viņi paliek? «Smēķēšana nopietni kaitē jūsu veselībai!» – varētu jau vēl paspēt skrejošajiem nopakaļ izkliegt uzrakstu no tukšās paciņas, bet gan jau viņi paši to lasījuši. Soļi noklaudz lejā pie ārdurvīm, es saslauku «končikus». Viss ir kārtībā – sīkumu dēļ nav vērts maitāt dienu.
Tā tiešām ir saulaina. Darbabiedri ir komunikabli un atsaucīgi, lasītāji nav kašķīgi. Avīze top gatava laikus, un pat pievakarē nav mākoņu ne pie debesīm, ne prātā. Pastaigas pēc jāizmet līkums līdz visiem zināmajam lētajam veikalam, lai nopirktu kaut ko «uz kārā zoba».
Rindas, par brīnumu, nav, cilvēks pirms manis arī tuvojas plauktam ar lazdu riekstiem, grieķu riekstiem, mandelēm un citiem graužamiem niekiem. Ak!… Mazliet nošņurkušais vīrs, izrādās, nemaz nav pircējs – viņš vienkārši ar roku iegrābjas mandeļriekstos, ieber tos kabatā un dodas garām kasierei uz izeju. It kā vajadzētu kaut ko teikt. Varbūt meklēt apsargu? Bet tad būs jāstāsta, jāskaidro, ko redzēju. Vīrs jau tikām gabalā. Un diena joprojām jauka…
Riekstus gan vairs negribas – iešu projām. Bet kas tur pie ārdurvīm par rosību? Trūcīgi ģērbies nervozs pusaudzis vienu pēc otra uzrunā ārā ejošos, laikam jau diedelē naudu. Nogaidu, līdz viņš aizraujas ar kādas kundzītes «pārliecināšanu», un nemanīta aizslīdu garām. Diena ir veiksmīgi nosargāta. Nu – gandrīz veiksmīgi. Mājupceļā sastaptai paziņai tomēr nenociešos nepastāstījusi par «riekstu grābēju» un savu «nereaģēšanu». «Tikai muļķi uz visu reaģē,» viņa nomierinoši secina. Man šis secinājums patīk, jo diena ir jauka.
Kad slēdzu dzīvokļa durvis, ārā jau iestājusies tumsa. Kāpņutelpā esmu viena… un tomēr šķiet, ka ne. «Khehē – khehē» – kāds sakustas kaut kur augšpusē pie bēniņu izejas. Pēc krekšķa un dvingas, kas izplatās, skaidrs, ka «bomzis». Vajadzētu uzkāpt apskatīties. Varbūt dzīt viņu prom, saukt policiju? Bet tad nu gan skaidrs, ka vakars būs samaitāts. Aši aizveru dzīvokļa durvis aiz sevis un atviegloti nopūšos. Ieslēdzu televizoru. No klubkrēsla pretī lūkojas aizsāktais kriminālromāns. Varēšu dzīt pēdas noziedzniekiem Venēcijā kopā ar komisāru Brunetti. Diena bijusi brīnišķīga.
