Ilmārs Uzāns, Jelgavas novada politiski represēto apvienības «Staburadze» priekšsēdētājs, noteikti pieder mūsu apbrīnojamākajiem sabiedriskajiem līderiem.
Ilmārs Uzāns, Jelgavas novada politiski represēto apvienības «Staburadze» priekšsēdētājs, noteikti pieder mūsu apbrīnojamākajiem sabiedriskajiem līderiem.
Šogad darbīgajam un iejūtīgajam vīram paliek astoņdesmit, taču Ilmārs vēl aizvien paspēj gan pastāvīgi interesēties par saviem pieciem mazbērniem, gan vadīt apvienības sapulces, gan rosināt politiskas diskusijas (kā partijas «Tēvzemei un Brīvībai/LNNK» domnieks).
Pats par sevi saprotams, ka viņš moži stūrē savu automašīnu, apsaimnieko vecāku mājas Jēkabpils rajonā un, protams, kopā ar kundzi Dzintru sirsnīgi kopj savu ģimenes dārzu. Kad vecie draugi viņam jautā, kā Ilmārs to visu savos gados spēj, viņš atsmej, ka savulaik, būdams izsūtījumā Sibīrijā, Krievijas ziemeļu aukstumā ir labi saglabājies un tādēļ tik ātri nenoveco.
Aizsargu liktenis
Ilmārs nāk no Jēkabpils lielsaimniekiem. Turpat pie pilsētas ir viņa Sīļukalns, mājas, kurām arī tagad pieder ap astoņdesmit hektāru zemes. Vareno saimniecību viņa vecāki un vecvecāki uzturēja ar lielu uzņēmību un darbu, kā arī nesavtīgu patriotismu. Ilmāra tēvs Aleksandrs Uzāns bija 4. Jēkabpils Aizsargu pulka adjutants, māte Elza turpat darbojās kā aizsardze. Pats Ilmārs, stalts, iznesīgs puisis, pēc Jēkabpils ģimnāzijas beigšanas bija domājis doties uz Kara skolu. Sākoties Latvijas okupācijai, Ilmārs iesaistījās jauniešu pagrīdes grupā, kuru čekisti atklāt nespēja. Taču vienalga 1941. gada 14. jūnijā, ģimnāzijas izlaiduma eksāmenu laikā, visu ģimeni apcietināja. Tēvu nošāva 1942. gada janvārī Vjatlagā, bet māte ar divām meitām Rasmu un Birutu, kā arī dēlu Ilmāru nokļuva Krasnojarskas novadā.
Veiksme bezcerībā
Pagājušā gada nogalē Jāņa Rozes apgādā iznāca Ilmāra vārda brāļa un jaunības dienu drauga likteņbiedra I.Knaģa grāmata «Bij tādi laiki», kuras apakšvirsraksts ir «Veiksmīga cilvēka piedzīvojumi». Tajā raitā, lasītājiem viegli uztveramā valodā ir stāstīts arī par Ilmāru Uzānu. Gan par to, kā nabadzīgā Sibīrijas kolhozā, kur tikpat kā visi vietējie vīri paņemti karā, abi centušies tikt galā ar vecu traktoru, gan par to, kā ķēruši zivis un zvērus Jeņisejas vidustecē.
Taču 1942. gada ziemā abu draugu ceļi šķīrās. Tolaik visam zvejnieku ciematam, kurā pārsvarā bija nometināti izsūtītie, draudēja bads. Uzānu Ilmārs, atvadījies no mātes un māsām, slepus devās ceļā un pa meža tundru bez ceļa aizgāja līdz Igarkai, kas taisnā līnijā atradās apmēram trīsdesmit kilometru attālumā. Pateicoties tam, ka par spīti visām pārbaudēm pie arestēto pārsūtīšanas viņš līdz šim laikam bija spējis saglabāt savu Latvijas pasi, Ilmārs dabūja darbu Igarkas kuģu remonta rūpnīcas elektrostacijā par dīzelistu. Tās priekšnieks izrādījās lāga vīrs, gan ņemdams par derīgu okupētas valsts dokumentu, gan arī aizstāvēdams savu jauno darbinieku pusgadu vēlāk, kad Ilmāru tiesāja par aizbēgšanu no bada cietēju zvejnieku ciemata. Pateicoties priekšnieka aizliktajam vārdam, tiesa Ilmāram piesprieda kādus nenozīmīgus atvilkumus no algas. Viņš turpināja dzīvot un strādāt Igarkā, kur tomēr ar iztikšanu bija labāk un visādi centās palīdzēt ciemā palikušajai mātei ar māsām. Galu galā viņas ar Ilmāra palīdzību nonāca šajā par Jēkabpili mazākā polārajā pilsētā, bet pats Ilmārs sāka strādāt uz kuģiem.
Lielās Jeņisejas vilinājums
Ilmārs krievu valodā bija ielauzījies tik tālu, ka nolēma iet mācīties. Jēkabpils ģimnāzijas direktors Jansons atsūtīja uz Igarku izziņu par vidējās izglītības kursa beigšanu, un Ilmārs nolēma kļūt… par kuģa kapteini. To, ka upes kuģniecības tā sauktā komandējošā sastāva skolā nokļuva puisis, kurš bija izsūtījumā un kura tēvam bija jau izpildīts nāvessods, atkal var apbrīnot. Bet Ilmārs to spēja. Varbūt to var izskaidrot ar viņa stāju, vīrišķīgo uzņēmību un noteiktību, kas vēl aizvien staro no šā apbrīnojamā cilvēka. Dzimtenē Ilmārs atgriezās 1959. gadā, bet, tā kā vajadzēja Jelgavā būvēt māju, tad viņš aizbrauca uz Jeņiseju atpakaļ un nostrādāja tur vēl vienu gadu. Tolaik tur upju kuģiniekiem maksāja reizes piecas vairāk nekā Latvijā, un Sibīrijas kolēģi Ilmāram vietu turēja.
Pēc tam divdesmit gadu Ilmārs, protams, nebūdams komunists, nostrādāja par Jelgavas upju kuģu stacijas priekšnieku. Amata vīra pārziņā bija gan liellaivas, kas vadāja granti un ķieģeļus, gan arī pasažieru līnijas. Mūsdienās gan šo transporta veidu Latvijā ir izkonkurējuši autopārvadājumi. Arī pasažieru kuģi, kas mūsdienās palikuši tikai izpriecu dēļ, Jelgavā pagaidām nepiestāj. Taču Ilmāram darāmā netrūkst. Viņš būtībā ir politiķis, kas gan pats kandidēt uz Saeimu nedomā.
Kopā ar savējiem
Politiskajā dzīvē Ilmāram iet diezgan raibi. Pirms pāris gadiem viņu «Dienas» komentētājs Ozoliņš nosauca par leģionāru, kas velk uz «naciķiem» (kaut nacistus Ilmārs ir redzējis tikai dokumentālās filmās). Brīžiem asi gājis, arī darbojoties Jelgavas Domes revīzijas komisijā (tagad šādas institūcijas Domē vairs nav). Vēl aizvien Ilmārs pastāv uz to, ka nejēdzīgi par sertifikātiem tika privatizēts «Jelgavas dzirnavnieks» un arī vēl citi uzņēmumi. Pat «tēvzemietis» partijas biedrs Dobelis runājis, ka Ilmāram līdzīgi kritizētāji būtu jāliek aiz borta. Ilmārs Uzāns Jeņisejas stindzinošajos ūdeņos aiz borta ir bijis, bet, kā redzams, ticis ārā.
25. martā viņš kopā ar ģimeni, protams, ies kopā ar saviem politiski represēto apvienības dalībniekiem uz Svētbirzi, kur moži, uzmundrinoši pajautās, kā kuram iet, un pieminēs tos, kas, okupantu varas nomocīti, palika Veļupes viņa krastā.
