Līzinga darījumā patērētājs saņem preci, nevis naudu, preci iegādājas līzinga devējs. Līdz ar to prece līdz tās cenas un citu līgumā paredzētu maksājumu nokārtošanai ir līzinga devēja īpašums.
Līzinga darījumā patērētājs saņem preci, nevis naudu, preci iegādājas līzinga devējs. Līdz ar to prece līdz tās cenas un citu līgumā paredzētu maksājumu nokārtošanai ir līzinga devēja īpašums. Savukārt patērētājs, iemaksājot zināmu naudas summu, kas parasti nepārsniedz 30 procentu no preces cenas, vai vispār neiemaksājot neko, uz līzinga līguma termiņu iegūst preci faktiskajā valdījumā un lietošanā ar apņemšanos, ka līguma termiņa laikā viņš preci izpirks.
Līzinga līgumu patērētājs noslēdz nevis ar pārdevēju, bet gan ar līzinga devēju, ar kuru savukārt ir noslēgts līgums pārdevējam. Patērētājs pēc noteikto saistību pilnīgas izpildes saņem preci savā īpašumā. Pēdējais nosacījums tiek uzskatīts par pašsaprotamu, tomēr šim punktam līgumā vajadzētu pievērst uzmanību, lai nebūtu jāpiedzīvo pārsteigums, ka tāds punkts līgumā nav ietverts, un nav īsti skaidrs, kam pēc saistību izpildes prece pieder.
Būtiskākais nosacījums
Izvēloties līzinga piedāvājumu, jāņem vērā vairāki faktori, kas līzinga termiņa laikā ietekmēs patērētāja budžetu un ar līzinga izmantošanu saistītās izmaksas. Būtiskākie no tiem ir gada procentu likme, līzinga termiņš, sākotnējās iemaksas apmērs, apdrošināšana, līzinga devēja speciālie nosacījumi.
Galvenais kritērijs, izmantojot līzingu, ir gada procentu likme. Pēc tās var salīdzināt dažādus piedāvājumus. Taču dažādos veikalos informācija par kredīta iespējām tiek sniegta dažādi – 13; 14 ; 26 procenti… Visticamāk, ka šādā situācijā patērētājs, daudz nedomādams un nosacījumus nepētīdams, izvēlēsies piedāvājumu, kas paredz mazākus procentus. Tomēr, ja gada procentu likme netiek rēķināta pēc vienotas metodikas, tad šos lielumus nav iespējams salīdzināt, neveicot speciālus aprēķinus. Iespējama pat tāda vienkārša atšķirība, ka vienā veikalā tiek norādīta procentu maksa mēnesī, bet otrā veikalā – gadā. Gada procentu likmes aprēķināšana nav vienkārša. Tomēr, lai nepieciešamības gadījumā to varētu izmantot, tā kopā ar aprēķina piemēriem pieejama Patērētāju tiesību aizsardzības centra mājas lapā internetā .
Vēl viena no populārākajām atšķirībām ir tā, ka vienā tirdzniecības vietā kredītu ar šādiem procentiem dod atlikušajai summai, citā – visai preces cenai. Atšķirība ir milzīga un bijuši gadījumi, kad, aprēķinot gada procentu likmi pēc vienotās metodikas, iznāk, ka patērētājs par līzinga izmantošanu maksā ap 70 procentu gadā.
Pie atšķirībām pieder arī speciāli maksājumi par kredīta noformēšanu. Piemēram, divi kredīta devēji piedāvā 1000 latu kredītu ar 13 procentu likmi gadā, bet viens no tiem prasa vēl papildus 50 latu par kredīta noformēšanu. Līdz ar to faktiskie procenti par šo kredītu būs augstāki.
Jāpieprasa īstā cena
Daži līzinga devēji, lai padarītu piedāvājumu pievilcīgāku, uzrāda nevis gada procentu likmi, bet dažādus koeficientus. Plašāk izplatītais ir tā saucamais «sadārdzinājuma koeficients». Gada procentu likme atspoguļo reālo preces iegādē ieguldītās naudas cenu, kamēr «sadārdzinājuma koeficients» nosacīti parāda, cik katru gadu tiek pārmaksāts.
Sadārdzinājuma koeficienta lielums ir zem 10 procentiem, kamēr gada procenta likme ir virs 10 procentiem. Daudzos gadījumos patērētājs pārējos līzinga noteikumos neiedziļinās un savu izvēli izdara, balstoties vienīgi uz skaitli, kas līzinga devēja piedāvājumā atrodas pirms «%» zīmes.
Tādēļ patērētājam līzinga devējam jāprasa uzrādīt īsto cenu – gada procentu likmi.
Viens no līzinga noformēšanas noteikumiem ir līzinga priekšmeta, proti, preces, apdrošināšana. Patērētājam tas nozīmē papildu izdevumus. Gadās, ka salīdzinoši zemo gada procentu likmi par naudas izmantošanu, līzinga devējs kompensē, piemēram, ar obligātu prasību apdrošināt preci noteiktā firmā, kurā ir paaugstināti maksājumi. Bet apdrošināšanas firmas īpašnieki vienlaicīgi izrādās arī līzinga firmas īpašnieki. Dažkārt tiek izvirzīta prasība iemaksāt drošības depozītus vai citas patērētājam obligātas prasības. Tas ir vēl viens paņēmiens, kā līzinga devēji slēpj patieso cenu par naudas izmantošanu.
Šķietami izdevīgākais
Patērētājs ir ieinteresēts, lai kārtējo maksājumu slodze par līzinga pakalpojuma izmantošanu būtu «pa kabatai», un tādēļ viņš katrā maksāšanas reizē vēlas pēc iespējas samazināt maksājumu apmēru. Minēto apsvērumu dēļ pievilcīgāks vienmēr liekas piedāvājums, kur dots garāks līzinga termiņš un noteikta mazāka sākotnējās iemaksas summa. Tomēr tas ne vienmēr ir izdevīgi. Nosakot mazāku sākotnējās iemaksas summu un garāku līzinga termiņu, līzinga devējs uzņemas papildus risku, ko viņš var censties vienā vai otrā veidā kompensēt uz patērētāja rēķina (piemēram, nosakot augstāku cenu par naudas izmantošanu). Jāatceras arī, ka, jo ilgāk klients izmanto līzinga devēja naudu, kas ieguldīta preces iegādē, jo vairāk par to būs jāmaksā pat tad, ja līzinga devējs nemēģinās papildus risku kaut kādā veidā kompensēt uz patērētāja rēķina.
Savukārt, ja rodas grūtības veikt kārtējos maksājumus, labākais būtu savlaicīgi par to informēt līzinga devēju. Īslaicīgu problēmu gadījumā jārēķinās ar komisijas maksu par maksājumu grafika pārveidošanu. Bet, ja risinājums tā arī netiek atrasts, līzinga devējs līzinga priekšmetu pārņems un realizēs. Ja grūtībās nonācis patērētājs par noslēgto darījumu neliekas zinis, visticamāk, ka kādudien līzinga devēji iegādāto priekšmetu pārņems savā rīcībā.
