Līzings kā finansējuma veids ir gandrīz vienīgā iespēja, lai arī tie, kam nav materiālu vērtību ieķīlāšanai, varētu iegādāties dārgākas mantas, kuru pirkšana būtu jāatliek, līdz sakrāta nepieciešamā naudas summa.
Līzings kā finansējuma veids ir gandrīz vienīgā iespēja, lai arī tie, kam nav materiālu vērtību ieķīlāšanai, varētu iegādāties dārgākas mantas, kuru pirkšana būtu jāatliek, līdz sakrāta nepieciešamā naudas summa. Līzinga darījumā par ķīlu kalpo pērkamā prece un paša gods. Protams, neizdošanās gadījumā jārēķinās ar mūžīgu «iereģistrēšanos» finansētāju melnajos sarakstos.
Līzings ļauj nelikt uz spēles agrāk iegūtas vērtības, tā samazinot iespējamo uzņēmuma vai ģimenes risku. Šis pakalpojums ir pievilcīgs arī tanī ziņā, ka kredīts nav tik ātri un viegli pieejams. Bet katram darījumam ir savas nianses un visi klienti vienā bankā nekad nesaņem vienādus procentus un noteikumus.
Bagātība nav īpašumā, bet gan lietošanā
Līzings kā jauna parādība ekonomikā mūsdienu izpratnē radies 1952. gadā ASV, lai gan kaut kas līdzīgs pastāvējis jau agrāk. Sākotnēji, kad ASV tika izveidota pirmā līzinga sabiedrība, bankām ar to nodarboties likumi aizliedza. Kad ideju pārņēma citas valstis, piemēram, Kanāda, tur ar līzingu nodarbojās tieši bankas. Līzingam ir vajadzīgi brīvi līdzekļi, un to visvairāk, protams, ir bankām. 1962. gadā arī ASV valdība atļāva savas valsts bankām sniegt šādus pakalpojumus. Kopš tā laika līzinga ideju pārņēmusi Eiropa, Āfrika, Austrālija, Japāna, Ķīna, kur izveidotās līzinga organizācijas vēlāk apvienojušās Pasaules Līzinga padomē. Eiropas Līzinga federācija LEASEUROPE apvieno 25 valstu 1200 asociācijas un sabiedrības.
Bijušajā PSRS ar līzingu sāka nodarboties 1989. gadā nolūkā no Rietumu valstīm saņemt modernas iekārtas rūpniecībai. Arī Rietumi pēc politiskajām pārmaiņām Austrumeiropā 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā bija ļoti ieinteresēti ienākt Austrumu tirgū.
Latvijā līzings tolaik vēl bija tikai aizmetnī. Tā pirmsākumi mūsu valstī pēc neatkarības atgūšanas meklējami laikā no 1992. līdz 1993. gadam, kad līzinga darījumus neatkarīgi cita no citas sāka piedāvāt Baltijas Tranzītu banka, Rīgas Komercbanka un Pareksa banka. Šis pakalpojums toreiz tika piedāvāts galvenokārt juridiskām personām un uzņēmumiem ražošanas iekārtu iegādei.
Tiesa, līzinga pakalpojumi mūsu valstī ir labi pazīstami vēl no padomju laikiem. Proti, ja kāds vēlējās nopirkt jaunu ledusskapi vai televizoru, bet pirkumam nepietika naudas, viņš šo mantu pirka uz nomaksu. Proti, izmantoja iespēju maksājumu sadalīt mazākās daļās, periodiski norēķināties un par to nelielu summu piemaksāt. Neatkarīgajā valstī šis pakalpojums ar nosaukumu «finansu līzings» vai «noma ar izpirkumu» meklējams bankās un līzinga firmās. Tās prasa salīdzinoši lielāku virsmaksu, taču piedāvā plašāku iegādājamo preču klāstu – sākot ar apģērbu un apaviem, sadzīves tehniku un mēbelēm un beidzot ar automašīnām, nekustamo īpašumu un ražošanas iekārtām.
Otrs agrāko laiku variants: ja gribējās skatīties televīziju vai braukt ceļojumā pa upi ar laivu, inventāru varēja iznomāt. Cilvēki lietoja, maksāja un skaidri zināja, ka šī manta būs viņu tikai tik ilgi, par cik dienām, nedēļām vai mēnešiem būs samaksāts, un tad tā atkal atgriezīsies pie īstā īpašnieka nomas punktā. Pašlaik šādu nomāšanu var pielīdzināt operatīvajam līzingam.
Pirmā patstāvīgā līzinga sabiedrība Latvijā tika nodibināta 1995. gada vidū, un tā bija Igaunijas kompānijas «Hansa Leasing» meitas uzņēmums SIA «Hanza līzings». Pakāpeniski veidojās arī citas līzinga firmas, pārsvarā – banku meitas uzņēmumi. Pašlaik Latvijā darbojas vairāk nekā divdesmit uzņēmējsabiedrību, kuras piedāvā līzingu.
Līdz 1995. gadam dati par līzinga tirgus apjomu Latvijā netika apkopoti, tas tiek lēsts ap četri miljoni latu. 1996. gadā kopējais līzinga tirgus apjoms veidoja apmēram 20 miljonu latu. 1997. gadā līdz ar ekonomiskās situācijas uzlabošanos un ārvalstu kompāniju ienākšanu notika straujš kāpums, un gada beigās līzinga darījumu apjoms tiek lēsts ap 70 miljonu latu. Nākamajā gadā kāpums krīzes ietekmē bija mazāk izteikts. Savukārt pērn tikai Līzinga devēju asociācijas dalībnieku līzinga un faktoringa portfelis vien palielinājies par 50 procentiem, sasniedzot 212,16 miljonus latu. Diemžēl valstī kopumā līzinga portfelis ir grūti nosakāms lielums.
Sākumā līzings Latvijā bija atzīstams par ļoti dārgu pakalpojumu. Līzinga devēji, apzinoties dažas priekšrocības, piemēram, neattīstīto hipotekāro kreditēšanu un par to vien, ka «pircējam nekā nav», atļāvās uzrēķināt sev lielāku peļņu. Savukārt pirms gadiem diviem jau varēja teikt, ka līzinga cena pie mums ir izlīdzinājusies ar kredīta cenu, lai gan parasti pasaulē līzings aizvien ir dārgāks par kredītu. Klientu, protams, interesē līzinga un ķīlas kredīta cenu izlīdzināšanās un tas, vai šai situācijai ir gadījuma raksturs, vai arī tai varētu sekot turpinājums.
Līzinga devēji uzskata, ka parādība ir neloģiska, jo viņi vairāk riskē, turklāt viņu pakalpojums salīdzinājumā ar kredītiem ir daudz ātrāk un vieglāk pieejams. Situācija izskaidrojama ar to, ka pēc atgūšanās no Krievijas krīzes un nozīmīgu Skandināvijas investoru piesaistes finansu iestādēm ir vairāk naudas, kā arī notiek konkurence, kas ietekmē cenu. Vispirms tiek izmantota katra drošā iespēja pelnīt pašu valstī.
Tiesa, arī Krievijas krīzes seku laikos komercbanku sistēmā naudas kreditēšanai netrūka. Trūka un joprojām trūkst labu ķīlu, ko bankās sauc par kvalitatīvu aizņēmuma nodrošinājumu. Finansu speciālisti analizē pieteikumus, iepazīst rosīgos cilvēkus un uzņēmumus un saprot, ka ir vērts dot viņiem naudu, jo ieguvēji būs visi – viens lietos mantu, otrs iegūs naudu. Līzinga nodrošinājums parasti ir pati manta ar tai pievienoto vērtību. Atkarībā no aizņēmēja ticamības un peļņas perspektīvas var svārstīties pirmā iemaksa, palielinot vai samazinot pircēja riska līdzdalību.
Finansu iestādes līzingam atvēl arvien vairāk naudas, jo cilvēki arvien labāk saprotot sen pausto atziņu, ka bagātība nav īpašumā, bet gan lietošanā. Viens no līzinga cenas krišanās iemesliem ir arī tas, ka pakalpojumu gribētāju ir daudz un ne jau visi no viņiem ir bagāti. Līzinga devējiem, protams, labāk gribas lielos klientus. Taču, tiklīdz šie klienti izsīkst, pamazām nāk kārta «plānākajiem». Galu galā 1000 latu x viens cilvēks un viens lats x 1000 cilvēku ir viena un tā pati summa. Būtiski atšķiras vienīgi ieguves izmaksas.
Līzinga un ķīlas kredīta cenas izlīdzinās arī tāpēc, ka vēl neesam tikuši līdz pilna servisa līzingam. Būtībā līzinga devēji pie mums galvenokārt pārdod tikai naudu, proti, īsteno finansu līzingu. Uz operatīvo līzingu (ilgtermiņa nomu) un tā paveidu – pilnu apkalpošanas līzingu (līzinga devējs gādā par, piemēram, automašīnas iegādi, apdrošināšanu, tehnisko apkalpošanu, remontu) – klienti joprojām raugās piesardzīgi.
