Viena no grandiozākajām tautu deportācijām notika 1949. gada 25. martā.
Viena no grandiozākajām tautu deportācijām notika 1949. gada 25. martā.
Sagatavot simtiem vilcienu sastāvu ar speciāli ierīkotiem plauktiem cilvēku pārvietošanai, sapulcināt tūkstošiem «čekas» darbinieku, komjaunatnes un partijas labāko darbinieku, savākt simtiem smago mašīnu, pajūgu un tos koncentrēt vajadzīgajās vietās nebija viegli. Turklāt visu bija nepieciešams slēpt, lai šāds masveida pasākums nenāktu iepriekš zināms. «Čekai» bija pamatīgs darbs. Visa šā pasākuma kodētais nosaukums bija «Krasta banga». Kur nu vēl labāk pieskaņotu: latviešu tautai vienā naktī pāri brāzās naida un pārsteiguma orkāns, kas saplosīja desmitiem tūkstošu ģimeņu, aizraujot tās uz plašo Krievzemi. Tūkstošiem lauku māju palika tukšas vienā naktī. To paveica kompartijas represīvais orgāns – «čeka»!
Vēl deviņdesmitajos gados čekists Šteinbriks nekaunējās smieties par tūkstošiem nobendēto, sakot: «Nu kas tad tur bija? Pārvietoja, nevienu jau nešāva! Tie, kas mira, varēja nomirt arī šeit. Tas nebija nekāds pārkāpums, tā bija pretvalstisku elementu pārvietošana.» Iznāk, ka gandrīz trešdaļa Latvijas iedzīvotāju bijuši pretvalstiski elementi. Bet citi, lai izdzīvotu, saliecās, kļuva par savas tautas nodevējiem. Vai par to nebūtu jākaunas latviešu tautai?
Par izsūtījumā pārdzīvoto un izciesto sarakstīts desmitiem grāmatu. Bet man gribas jautāt: kāpēc tik maz? Atbilde vienkārša: lai iznāktu grāmata, nepietiek, ka uzraksta, tā ir jāiespiež. Bet ja valsts nav ieinteresēta? Ja nevienam nav vajadzīgs atklāti un godīgi pateikt, ka Latvija bija okupēta, nemaz nepieminot to, ka noticis cilvēku tiesību pārkāpums. Tūkstošu tūkstoši palika tur, svešajās zemēs, kur daudziem nav pat kapavietas. Tos nogremdēja purvos, izmētāja mežos zvēriem un sameta aizās mūžīgai sasalšanai. Ja viņi spētu piecelties un atgriezties, kā viņi raudzītos uz šo iekārtu? Viņiem nav dzimuši bērni, nav bijis, kam pārmantot Dzimtenes mīlestību.
Mūsu tauta ir pārmainījusies. Šodien to sasaukt ar karogiem krastmalā būtu neiespējami. Daudziem viņu neatliekamie darbiņi būtu pirmajā vietā, citi prātotu, vai ir vērts, bet citi, zaudējuši ticību, neatsauktos nemaz. Es nezinu, kam būtu jānāk, lai mūs sapulcinātu kopā. Pašu augstāko mērķi – brīvību – esam pārvērtuši par tirgus preci.
Viņiem, svešatnē nokautajiem, būtu kauns par mūsu nevarēšanu, nevēlēšanos un pat negribēšanu Latviju darīt laimīgu un brīvu.
