Ilze Eigenfelde, Elejas vidusskolas 9. b klase. Ilzei nav mobilā telefona, taču viņa to vēlētos. Meitene uzskata, ka mobilos aparātus nedrīkst aizliegt ņemt līdzi uz skolu, jo ar tiem ir interesanti.
Ilze Eigenfelde, Elejas vidusskolas 9. b klase
Ilzei nav mobilā telefona, taču viņa to vēlētos. Meitene uzskata, ka mobilos aparātus nedrīkst aizliegt ņemt līdzi uz skolu, jo ar tiem ir interesanti. Stundās gan telefonu nevajadzētu atstāt ieslēgtu vai pa to runāt. Ilze pazīst daudzus, kuriem ir «mobilie», un daži ar to lielās.
Marta Kričfalūšija, Elejas vidusskolas 9. b klase
Marta mobilo telefonu ieguva nesen, viņai to uzdāvināja māsas ģimene. Marta uzskata, ka telefons nepieciešams, lai būtu vieglāk sazināties ar tuviniekiem. Visbiežāk viņa zvana radiem, retāk – draugiem. Mēnesī Marta par zvaniem maksā aptuveni četrus latus un uzskata, ka tas nav daudz. Naudu nopelna pati. Viņa telefonu uz skolu līdzi neņem un ar to īpaši nelielās, jo nepatīk sev lieki pievērst uzmanību. Līdz ar telefonu Martas dzīvē ir ienācis vairāk stresa, jo tik daudziem gribas piezvanīt.
Ilze Vēvere, 2. ģimnāzijas 8. klase
Ilzei mobilā telefona nav, viņa to arī negribētu. Meitene nevēlas maksāt tikai par zvanīšanu draugiem, vecākiem un spēļu spēlēšanu. Viņa uzskata, ka mobilais tālrunis ir vajadzīgs tikai tiem, kas lielāko dienas daļu pavada skolā un pulciņos – tiem, kas ir aktīvi. Tas nav domāts kā spēļmantiņa. Dažreiz stundās skolotājas atbild uz tālruņa zvaniem, un tas Ilzi kaitina, jo viņa tad nespēj koncentrēties.
Līga Ludzīte, 2. ģimnāzijas 8. klase
Līgai ir mobilais telefons, jo sazinoties vecāki viņu var kontrolēt. Tālruni viņa izmanto, lai sazvanītos ar mammu, draugiem un radiem. Pārsvarā Līga raksta īsziņas, jo tās var mīļāk noformēt. Arī stundās Līga dažreiz izmanto mobilo tālruni, jo, kad ir garlaicīgi, var sūtīt īsziņas. Viņa nebaidās, ka to var nozagt: «Klasē taču visi ir savējie!»
Ja kāda mobilais tālrunis iztraucē stundu, tad Līga nespēj koncentrēties. Viņa uzskata, ka «mobilais» nav vajadzīgs tikai tiem, kas nekur neiet.
Vera Kausa, pensionāre
Mobilie telefoni ir ērti, bet skolēniem tos lietot vēl ir par agru, jo tie traucē mācībās. Man liekas, ka bērni, kuriem ir mobilais telefons, ir mazliet iedomīgāki nekā pārējie. Tāds tālrunis būtu vajadzīgs no 17 gadu vecuma, piemēram, lai varētu sarunāt randiņu.
Silva Sandra Dārzniece, mājturības un veselības mācības skolotāja
Skolēniem «mobilie» ir kā jauna rotaļlieta. Kamēr bērns pierod, viņš to pēta, un viņam ir interesanti, bet pēc kāda laiciņa šī rotaļlieta paliek garlaicīga un ikdienišķa. Mobilie telefoni tīņiem dažkārt ir arī izcelšanās veids. Un ne pārāk daudziem tas ir patiesi vajadzīgs. Grūti iztikt, piemēram, tiem, kas dzīvo tālu no pilsētas. Citos gadījumos var taču piezvanīt no telefona automātiem, kas ir izvietoti pa visu Jelgavu, arī skolās. Skolotājai pašai nav mobilā tālruņa, jo tas neesot nepieciešams.
