LLU mācībspēku veiktā aptauja liecina, ka lielāko daļu zemnieku izvēli nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību noteikusi nevēlēšanās indēt sevi.
LLU mācībspēku veiktā aptauja liecina, ka lielāko daļu zemnieku izvēli nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību noteikusi nevēlēšanās indēt sevi. To varēja uzzināt starptautiskajā zinātniski praktiskajā konferencē «Bioloģiskās lauksaimniecības zinātniskie aspekti», kas LLU risinājās pagājušās nedēļas nogalē.
Bioloģiskie produkti tiek audzēti saskaņā ar dabu, videi draudzīgā veidā, izmantojot dabas pašregulēšanās procesus. Tādējādi saražotais produkts ir kvalitatīvs un veselīgs. Taču patērētājus atbaida tā ne tik pievilcīgais izskats. Lai bioloģiskā lauksaimniecība attīstītos, nepieciešama tīrā produkta veiksmīga realizācija, savā ziņojumā uzsvēra LLU Ekonomikas fakultātes mācību spēks Māris Belovs. Viņš gan norādīja, ka neizstrādātās mārketinga stratēģijas dēļ pagaidām šis noteikums netiek izpildīts, tādēļ veikalu plauktos bioloģiskie produkti vēl nav pamanāmi. Trūkst arī vienotas pieejas ceļā no lauka līdz galdam. Lai pircējs izvēlētos nevis lielu, sārtu un kārdinošu ievestu vai intensīvi audzētu ābolu, bet gan paņemtu turpat blakus nolikto necilo, toties Latvijā bioloģiski audzēto augli, nepieciešams iedzīvotājus (pircējus) informēt un izglītot. Starp citu, zināšanas par tik ļoti veselīgajiem produktiem vajadzīgas kā vienkāršiem pircējiem, tā arī augstākajām amatpersonām, sacīja LLU pasniedzēja Modrīte Pelše.
Bioloģiskā lauksaimniecība ir viena no perspektīvākajām nozarēm, taču pagaidām šajā jomā atpaliekam no daudzām Eiropas valstīm. Tā Austrijā no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes 8,5 procentus aizņem bioloģiskās lauksaimniecības platības, bet Latvijā tam netiek izmantots pat viens procents.
Šveicē materiālais atbalsts bioloģiskajai lauksaimniecībai ir no 300 līdz 1100, Vācijā – 135 līdz 1027, Grieķijā – 100 līdz 200 eiro par hektāru, bet Latvijā – tikai 70 līdz 240 eiro par hektāru.
LLU mācībspēki respondentiem jautāja, kur viņi realizē saražoto tīro produkciju. Visvairāk aptaujāto atzina, ka turpat, kur tiek pārdota intensīvās lauksaimniecības produkcija, taču gandrīz tikpat lauksaimnieku atzina, ka par labāko realizācijas vietu atraduši tirgu. Bet pats galvenais, ka 98 procenti aptaujāto saskata bioloģiskās lauksaimniecības perspektīvu.
M.Pelše kā svarīgu bioloģiskās lauksaimniecības attīstības dzinuli nosauca cilvēka veselīgo dzīvesveidu un pārliecību, ka uzturā vislabāk lietot tīru produktu; to iespaido arī izglītība, veiksmīga realizācija, attīstīts bioloģisko produktu tirgus un augsts iedzīvotāju dzīves līmenis.
Par to, ka nozare pakāpeniski attīstās, liecina arī statistikas dati. 1998. gadā Latvijā bija tikai 39 bioloģiski sertificētas saimniecības, pērn – jau 173 saimniecības. No platībām pagājušajā gadā bija sertificēti 13 083 hektāri, bet 1998. gadā – tikai 1426 hektāri.
Kā svarīgs bioloģiskās lauksaimniecības pozitīvais faktors tika minēta bioloģiskās daudzveidības un lauku ainavas saglabāšana: dabiskās pļavas aizņem vairs tikai vienu procentu no valsts teritorijas, kaut arī vairāki tajās mītošie augi un citas radības ir ierakstītas Sarkanajā grāmatā. Nozīmīgi arī tas, ka nozare novērš lauksaimniecisko vides piesārņojumu.
Konferences darbā piedalījās vairāk nekā pussimts referentu no 11 valstīm. Tajā ziņoja un diskutēja par lopbarības ražošanas zinātnisko motivāciju, aktuāliem bioloģiskās saimniekošanas, bioloģiskās augu aizsardzības un zemnieku mācību un sabiedrības informēšanas jautājumiem, vēlreiz apliecinot, cik svarīga loma lauksaimniecībā un vispār vidē ir bioloģiskai saimniekošanai.
