«Sen še nav būts. Daudz smaidīgu seju visapkārt. Skan labi,» aizvadītās svētdienas pirmajā stundā, iesākot koncertu naktsklubā «Tonuss», pēc pirmās dziesmas konstatē Ainars Mielavs.
«Sen še nav būts. Daudz smaidīgu seju visapkārt. Skan labi,» aizvadītās svētdienas pirmajā stundā, iesākot koncertu naktsklubā «Tonuss», pēc pirmās dziesmas konstatē
Ainars Mielavs.
Skan patiešām labi, un, kā atzīst mūziķis, daļa nopelnu tajā ir tehniskajām iespējām, ko nodrošina uzstāšanās vieta. «Klubos spēlēju reti, bet, ja skaņa (kā šeit) ir laba, šad tad patīkami izjust citu gaisotni. «Tonuss» ir viena no nedaudzajām vietām, kurās piekrītu uzstāties,» pirms kāpšanas uz skatuves Mielavs atbild uz jautājumu, vai novembrī izskanējušais aicinājums uz jaunā albuma tūres laikā rīkoto koncertu Jelgavas kultūras namā kā reizi, kad bez traucējošām blakus lietām vienkārši klausīties mūziku, izprotams kā vairīšanās no zālēm, kurās iepretim skatuvei klausītājus negaida rindās sakārtoti sēdekļi. Viņam nav šaubu arī par koncerta izdošanās otru pusi – instrumentālistu (ģitāristu Ginta Solas un Aigara Voitišķa, taustiņnieka Uģa Prauliņa, basģitārista Andra Alviķa un bundzinieka Jura Kroiča) spēju darīt visu, kas labskaņas uzturēšanā atkarīgs no viņiem:«Liels prieks, ka varu spēlēt kopā tieši ar šiem mūziķiem. Starp mums valda saskaņa. Reiz, kad gadījās paklausīties viņu sniegumu no malas, biju ļoti lepns – manas grupas muzikantu profesionālais līmenis neatpaliek no pasaules standartiem. Koncertā tas dod drošības izjūtu.»
Grūti apšaubīt iepriekšteikto. Skaidrā skaņa neļauj neievērot mūziķu spēju brīvi rīkoties plašā variāciju amplitūdā – no soloalbumos iekļauto dziesmu skanējuma, kas vietumis par deviņdesmit deviņiem procentiem līdzinās ierakstā dzirdamajam, līdz (galvenokārt «Jauna mēness» gabalu) jaunām, atšķirīgākām apdarēm, pēc Mielava atzinuma, «lielākam troksnim» piemērotam aranžējumam, kam kopumā vairāk vai mazāk ticis pakļauts viss kluba koncertam izvēlētais repertuārs.
Dzirdamais, protams, ir deviņdesmito nogales stilizēto postfolkziņģu un vēlāko gadu romanču Mielavs, kas līdzi dziedošajai publikai dziesmu starplaikos mēdz veltīt pa kādai sev raksturīgai replikai vai komplimentam (piemēram: «Patīkami, ka cilvēki klubā nevis dejo, bet klausās mūziku»), un pašreizējo muzikālās izteiksmes veidu raksturo vārdiem: «Domāju, ka tas saistīts ar dzīves ritumu, nodzīvotajiem gadiem. Viss mainās, ar laiku citādi sāk izturēties pret daudzām lietām – ne tikai pret mākslu; pret ēdienu, dzērienu, apģērbu… Pirms desmit gadiem patika viens, tagad pavisam kas cits. Manuprāt, māksliniekam svarīgākais ir nezaudēt prioritāšu kvalitāti – tādā gadījumā radikāli nemainīsies arī stils.»
Piebildē gan izskan atzinums, ka citāda kļuvusi pati dziesmu sacerēšana: «Atšķirībā no agrākajiem laikiem tagad pirmos vienmēr rakstu vārdus. Svarīgi, lai tam, ko daru, būtu saturs. Jāzina, ko gribi pateikt. Mūzikai tas tikai jāpaspilgtina, jāpadziļina.»
