Vairākām partijām pēdējā laikā labpaticies izrādīt vājumu, cerot uz eiroskeptiķu balsīm Saeimas vēlēšanās oktobra sākumā.
Vairākām partijām pēdējā laikā labpaticies izrādīt vājumu, cerot uz eiroskeptiķu balsīm Saeimas vēlēšanās oktobra sākumā. Tā vietā, lai piedāvātu konstruktīvus risinājumus lauku problēmu risināšanai un ekonomiskās situācijas uzlabošanai, politiķi bieži aizraujas ar eiroskepticisma cēloņu iztirzāšanu un, protams, pie varas esošo partiju kritizēšanu. Lai arī to var izskaidrot ar vēlēšanu laika tuvumu, tomēr jāšaubās, vai šāda kampaņveidīga sūkstīšanās un zākāšanās, kas Latvijā tradicionāli mēdz aizstāt konstruktīvu diskusiju un problēmas risinājuma meklējumus, nesīs kādu pozitīvu augli mūsu valsts lauku ļaudīm.
Populismam ir daudz seju. Sākot no solījumiem cīnīties pret nevienlīdzīgajām lauksaimnieku dotācijām, atziņām, ka Latvijas integrācija Eiropas Savienībā (ES) nav jāveic par katru cenu, un beidzot ar «atklāsmi», ka Latvijai nav nepieciešama integrācija ES. Satraukumu par eiroskeptiķu skaita pieaugumu izrādījis arīdzan Ventspils mērs Aivars Lembergs, kura satraukums bijis tik liels, ka viņš tajā pašā dienā ieteicis 8. martu pasludināt par svinamo dienu, tā visai nepārprotami norādot, par integrāciju kādā «savienībā» balsotu viņš pats. Šķiet, viņam varētu pievienoties arī vēl viens otrs eirointegrācijas nemīlētājs no kreisi orientēto partiju bloka, kura demagoģija, domājams, var piesaistīt zināmu daļu nekritiski domājošā elektorāta.
Runājot par nevienlīdzīgajiem spēles noteikumiem attiecībā uz subsīdijām kandidātvalstu lauksaimniekiem, protams, Andra Bērziņa valdībai, Ata Slaktera vadītajai Zemkopības ministrijai un Induļa Bērziņa vadītajai Ārlietu ministrijai ir jāizdara viss, lai šo nevienlīdzību novērstu, taču šim apstāklim nebūtu jākļūst par šķērsli Latvijas ceļā uz dalību ES. Skaidrs, ka gaidāmās vēlēšanas varētu būt papildu stimuls pašmāju politiķiem šo problēmu atrisināt. Taču diemžēl vēlēšanas šogad ir arī vienā otrā ES valstī, un, domājams, arī to politiķi gribēs izrādīties labiņie saviem vēlētajiem. Tāpēc, visticamāk, šī problēma jārisina visām kandidātvalstīm kopīgi.
Ja taisnība Latvijas Agrārā institūta speciālistiem, ka apmēram trešdaļa no visiem it kā lauksaimniecībā nodarbinātajiem patiesībā ir slēptais bezdarbs, tad valdībai būtu ar skubu jāķeras pie šīs problēmas risināšanas. Labi vismaz, ka valdības partijas šajā situācijā mazāk nodarbojas ar demagoģiju un zemkopības ministram pietiek drosmes pateikt, ka rentabli saimniekot var, slaucot vismaz 80 govis, nevis tikai trīs. Vai A.Bērziņa valdībai un Pētera Salkazanova vadītajai izmeklēšanas komisijai pietiks politiskās gribas vismaz samazināt pārtikas produktu kontrabandas apjomu – tas gan pagaidām ir neatbildēts jautājums.
Kas attiecas uz Latvijas lauku nākotni, tad reāli par to tiek domāts un runāts pavisam maz. Līdz šim laikam valdība nav izstrādājusi lauku attīstības koncepciju, par darbavietu skaita palielināšanu Latvijas lauku rajonos tai ir tikai vīzijas, kas, kā zināms, mūsu valstī mēdz arī nerealizēties. Diemžēl līdz šim politiķi ir maz runājuši par to, kā padarīt pašmāju zemnieku saimniecības rentablas un konkurētspējīgas, jo tas, ka ne jau ES noteikumi ir svarīgākā mūsu lauksaimnieku problēma, atklājas kaut vai vērienīgajā kaimiņvalsts Lietuvas piena produkcijas ekspansijā, un tā sāk izkonkurēt viena otra mūsu piensaimniecības uzņēmuma produkciju. Patīk tas kādam vai ne – tirgus tik un tā visu saliks pa vietām. Tāpēc Latvijas lauksaimniekiem būtu jāizdara secinājumi – ja mēs neesam konkurētspējīgi tik mazā tirgū, kāds ir Baltijas tirgus, tad kas notiks, Latvijai iestājoties ES, kuras tirgus ir nesalīdzināmi lielāks. Tāpēc labāk nemaldināt sevi ar ilūzijām un neļaut demagogiem izmantot potenciālā vēlētāja lētticību, par kuru var gadīties jo dārgi samaksāt.
