Savu desmito sezonu Jelgavas Jaunais teātris sācis ar pārmaiņām, un, kā jau katram radošam kolektīvam, tās liek sevi no jauna izvērtēt, izsvērt savu spēku vai vājumu, nospraust mērķus.
Savu desmito sezonu Jelgavas Jaunais teātris sācis ar pārmaiņām, un, kā jau katram radošam kolektīvam, tās liek sevi no jauna izvērtēt, izsvērt savu spēku vai vājumu, nospraust mērķus. Jelgavas skatītājam bija labi zināmi abi Jaunā teātra režisori – Agris Krūmiņš, kas tagad strādā Ventspils teātrī, un Lolita Truksne, kas kļuvusi par māmiņu diviem «jaunajiem aktieriem»… Dažādu apstākļu sakritības dēļ pašlaik Jelgavas Jaunajā teātrī vadības grožus uzņēmušās divas šā teātra aktrises Indra Soika un Aina Rokjāne. Taču teātris nav iegrimis laiskā snaudā, un jauniestudējumu gatavo bijušais Ventspils teātra režisors Imants Jaunzems, kas šā gada amatierteātru skatē gan ieguva balvu par labāko izrādi, gan tika atzīts par labāko režisoru. Saruna par teātra dzīvi notiek pašā teātra dienas priekšvakarā.
Indra Soika: Pats būtiskākais, kas noticis ar Jelgavas Jauno teātri, ir šīs metamorfozes, kad viens režisors aizbrauc uz Ventspili, otrs atbrauc pie mums, bet trešais pašlaik auklē bērnus. Un, lai Jelgavas Jaunais teātris patiešām attaisnotu savu nosaukumu, mēs uzaicinājām gados jaunu, ambiciozu režisoru – skandālistu, kas mums piedāvā pietiekami skandalozu vācu dramaturga lugu «Prezidentes». Šī nav vienīgā izrāde, kas tiks iestudēta šogad, vēl būs Aldas Skrastiņas horeogrāfiskais uzvedums «Pasaules lauskas». Mēs ar Ainu esam teātra vadības «amatos». Es vairāk nodarbojos ar tādām konceptuālām lietām kā projektu rakstīšana, bet Aina slēdz līgumus, runā par telpām, kārto saimnieciskos jautājumus.
Aina Rokjāne: Vairāk esmu uzņēmusies administratores funkcijas, tie ir praktiski jautājumi. Indra uzņēmusies visu, kas saistīts ar finansēm, kas, protams, ir vissmagākais punkts. Nezinu, ko Imants pats vēl teiks un kā mums beigsies šī pirmā izrāde, bet ļoti ceram un lolojam domu, ka Imants mūsu teātrī varētu vēl kaut ko iestudēt.
Imants Jaunzems: Vēl neko nedomāju… Vispirms jāpaveic darbs, tā nosacīti – jāpierakstās… Ne jau vide piesaista cilvēkus, bet gan cilvēki. Kompānija – kolektīvs. Paskatīsimies, kā reaģēs tie aktieri, kas nespēlē, vai viņi vispār gribēs pie manis spēlēt. Es noteikti neiestudēšu kaut ko tādu, kas mani nesaista un man nav interesanti. Amatierteātris ir savdabīgs, interesants un īpatnējs ar to, ka repertuāru varam meklēt paši un veidot to tādā virzienā, kādā gribam. Nav šo spiedīgo finansiālo apstākļu, kas piespiež iestudēt komēdijas, lai sevi atpelnītu (tā nav profesionāla vienība, un sevi atpelnīt nevar). Tāpēc mums ir tā privilēģija – strādāt pie interesantiem materiāliem, kas saista šos cilvēkus. Un varbūt tieši šis darbošanās process ir daudz vērtīgāks nekā galarezultāts.
Kāpēc tu aizgāji no Ventspils?
I.J.: Tur ir daudz un dažādu aspektu, par visiem negribu runāt, bet ir divas vissvarīgākās lietas. (Sāku uzreiz ar pretenziju!) Pirmkārt, pilsētā bija teātra kolektīvs, kas strādāja, regulāri piedaloties gan starptautiskos, gan valsts mēroga festivālos, un kaut kāds līmenis tomēr bija sasniegts, tas būtu jārespektē. Taču valdīja pilsētas absolūta neieinteresētība (tas neattiecas uz finansēm) – tieši garīgi un morāli, kas būtībā nemaksā neko, bet ir pats vērtīgākais. Snobisms un nievājoša attieksme pret visu, ko cilvēki dara brīvajā laikā. Tas bija nepieņemami, negribu iesaistīties ilgstošā sadarbībā ar šādu pilsētu. Tāpēc arī pagaidām izvairos no jebkādas saistības ar Jelgavu, jo dzirdu, kāda ir bijusi iepriekšējā attieksme pret kolektīviem un to vadītājiem. Otrkārt, kolektīvā, kas ir nemainīgs, statisks, deviņi gadi ir laiks, kad agri vai vēlu nonāk pie tā, ka radošie procesi apstājas, atkārtojas un veidojas tāda kulstīšanās uz vietas. Iznāk tā, ka aktierus es zinu, izmantoju jau atklātās vērtības un galu galā liedzu viņiem iespēju attīstīties.
Oļģerts Kroders atzīst, ka ik pēc desmit gadiem jāmaina teātris…
I.J.: Nu es drusciņ pasteidzos. Domāju, ka maiņa ir ļoti veselīga un ventspilnieki ir pelnījuši labu režisoru. Ceru, ka tur viss veiksies un izdosies. Jācer, ka Agris viņos saskatīs un izcels citas vērtības, un tas būs interesants process, tāpat kā man ir interesanti šeit. Pašlaik esmu gandarīts par trim māksliniecēm, un mani iepriecina viņu radošā pieeja darbam. Arī šo cilvēku pašatdeve ir milzīga. Esmu patiešām ļoti apmierināts ar darba procesu.
I.S.: Vēl gribu pateikt paldies Jelgavas Domes Kultūras padomei, kas mūs ir atbalstījusi finansiāli, un tas ir ļoti liels atspaids. Domāju, ka sākums ir veiksmīgs, lai būtu tālāka sadarbība, lai Imants justu, ka viņš ir vajadzīgs pilsētai. Man liekas, ka Jelgava ir tā vieta, kur var tikt attīstīta un veicināta Jaunā teātra ideja un darbība. Tā ir sava veida radošā laboratorija, kurā gan aktieriem, gan režisoram ir iespēja atklāt savu talantu un pierādīt savu varēšanu.
