Jokpilnais 1. aprīlis it kā pagājis, taču viens otrs Latvijas notikums rādās ieilgušajai joku dienai līdzīgs. Ja vien «joki» neizrādītos tik nopietni, ka smieties kaut kā vis negribas.
Jokpilnais 1. aprīlis it kā pagājis, taču viens otrs Latvijas notikums rādās ieilgušajai joku dienai līdzīgs. Ja vien «joki» neizrādītos tik nopietni, ka smieties kaut kā vis negribas. Par vienu no lielākajiem šāgada tiesiskajiem absurdiem var dēvēt situāciju, ka Rucavas gaļas kontrabandas lietā apsūdzētais Aleksandrs Bass mierīgi uzturas Krievijā, kur saskaņā ar Saeimas deputāta Jakova Plinera teikto ārstējot kuņģi. Atgādināsim, ka tieši Pliners galvoja par Basa atbrīvošanu no apcietinājuma. Apsūdzētais esot atstājis oficiālu dokumentu tiesai un galvotājiem, kurā informē, ka Latvijā plāno atgriezties līdz 20. aprīlim. Ja tas tā nenotiks, viss, ar ko riskē «pārdrošais» «Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā» («PCTVL») deputāts, var izrādīties Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzētais 250 latu (šajā gadījumā – niecīgais) naudassods.
Jāšaubās, vai minētais deputāts būtu rīkojies tāpat, ja runa būtu par vienkāršu ierindas uzņēmēju, tāpēc tiesībsargājošajām iestādēm vajadzētu ļoti rūpīgi pārbaudīt, vai gadījumā A.Bass nav galvotāja pārstāvētās «PCTVL» finansiāls atbalstītājs. Reāli vienīgais «bieds» Saeimas deputātam Plineram un viņa iespējamajiem domubiedriem no citām partijām var izrādīties rudenī gaidāmās Saeimas vēlēšanas, līdz kurām vismaz kāda daļa vēlētāju varētu neaizmirst šādu absurdu. Taču šajā situācijā vainojams ir ne tikai Pliners, bet arīdzan attiecīgās likumdošanas normas, kas pieļauj šādus precedentus. Ja Saeimas deputāts galvo par personu, kuras noziegums tiek pierādīts, taču ar šā galvojuma palīdzību tai izdodas izvairīties no likumdošanā paredzētās atbildības, Saeimas deputātam būtu jānoliek mandāts, taču to diemžēl Latvijas likumdošana neparedz, un, kā tas Latvijā ierasts, droši vien ne jau nejauši. Dubults absurds slēpjas apstāklī, ka daļa Saeimas deputātu Parlamentārās izmeklēšanas komisijā cīnās pret kontrabandas izplatību, bet citi mierīgi galvo par kontrabandas lietā apsūdzētajiem un ļauj pēdējiem mierīgi pamest valsti. Krievijai, kā zināms, ir pati lielākā teritorija, un kuņģi var ārstēt tiklab Vladivostokā vai Vladimira Visocka apdziedātajā Magadānā, kur, kā saka, ij gailis pakaļ nedziedās. Tur bez pūlēm varēs no Latvijas tiesībsargājošo institūciju uzmanības izvairīties kaut pussimts šāda rakstura uzņēmēju.
Starp citu, neslēptu pesimismu par šīs lietas iznākumu jau ir izrādījuši Plinera kolēģi no citām partijām. Piemēram, Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs atzīst, ka šāda situācija «lieku reizi pierāda, ka Latvija ir advokātu paradīze», pieļaujot iespēju, ka Bass varētu ietekmēt lietas izmeklēšanu.
Atcerēsimies, ka pēdējo gadu laikā ne reizi vien augstas valsts amatpersonas, tai skaitā Saeimas deputāti, parakstījuši galvojumus par smagos noziegumos apsūdzētu personu atbrīvošanu no apcietinājuma. Der pieminēt bēdīgi slaveno 360 sabiedrībā pazīstamu personu 1994. gada oktobrī parakstīto vēstuli ar lūgumu mainīt drošības līdzekli par «reketa karali» dēvētajam Ivanam Haritonovam, savukārt vēlāk līdzīga rakstura aktivitātes aizsākas saistībā ar «Bankas Baltija» lietā apsūdzēto Aleksandru Laventu. To, cik «nevainīgas» izrādījušās abas minētās personas, ir pierādījis laiks un divi ārkārtīgi smagi tiesas procesi. Jāšaubās, vai šāds atbalsts tiktu pausts, ja organizētajai noziedzībai nebūtu bijusi zināma ietekme arīdzan uz vienu otru likumdevēju. Kā būs tagad – vai noziedzības zelta laiki turpinās?
