Reiz tur, kur vēji pūta savas stabules, kur sarkanas un dzeltenas lapas dejoja, kur putniņi mācījās lidot, auga liela kupla ābele. Viņai bija ļoti daudz ābolu.
Reiz tur, kur vēji pūta savas stabules, kur sarkanas un dzeltenas lapas dejoja, kur putniņi mācījās lidot, auga liela kupla ābele. Viņai bija ļoti daudz ābolu. Kad pienāca laiks, viņas bērnus, ābolus, novāca.
Bija palicis viens vienīgs ābols, kuru ābele lutināja, kā vien varēja, tomēr ābols nokrita. Viņš teica savai mammai: Atā, māmiņ! Es tevi ļoti, ļoti mīlu, taču negribu, lai mani apēd. Es iešu lielajā pasaulē laimi meklēt.
Iet, iet āboliņš, satiek bezdelīgu pulku.
Uz kurieni jūs tādā steigā? pajautā ābolītis.
Mums jāsteidzas uz siltajām zemēm, kamēr nav uzsnidzis pirmais sniegs!
Ābolītis noklausās putniņu stāstāmo un dodas tālāk, bet pie sevis visu laiku domā: Kas tas sniegs tāds ir?
Iet ābolītis vienu dienu, otru, trešo. Beidzot viņš satiek lāci, kas vāc krāsainās lapas. Ābols vaicā lācim:
Kāpēc tev tās vajag? Lapas taču ir tik skaistas! Vai tev nav to žēl?
Lācis atbild:
It nemaz! Kā tu tāds maziņš vispār uzdrošinies mani uzrunāt? Ka es tev sitīšu, tad sasitīšu sīkās drumstalās!
Lācis īgni norūc un aizsviež ābolīti projām. Tas bēga, ko kājas nes.
Man sāp! Ļoti, ļoti sāp! raud mazais ābolītis. Es tikai gribēju uzzināt, ko viņš gatavojas darīt!
Ābols iet tālāk. Pēkšņi pretī nāk zīle. Ābols prasa:
Kur tu dodies?
Es eju uz mežacūku māju, lai mani apēd, jo labāk tikt apēstai, nekā sapūt zem sniega.
Nē, es gan došos uz siltajām zemēm. Es negribu, lai mani apēd, saka ābolītis.
Zīle atbild:
Bet siltās zemes ir ļoti tālu!
Tomēr ābols neklausīja zīles padomu. Ceļā uz siltajām zemēm aizgāja viens mēnesis ābols sažuvis, gāja otrs mēnesis tas jau bija pa pusei melns, kad pagāja trešais mēnesis, ābolītis bija kļuvis pavisam melns.
Tā arī mazais laimes meklētājs netika līdz siltām zemēm, bet gan pārvērtās par zemes pīšļiem.
Linda Zariņa, Salgales pamatskolas 5. klase
