Alkoholiķis ir cilvēks, kas alkohola lietošanas dēļ atkārtoti nonāk nepatīkamās situācijās, bet turpina dzert. Alkoholisms ir tāda pati slimība kā diabēts vai vēzis. To nevar izārstēt, bet var apturēt.
Alkoholiķis ir cilvēks, kas alkohola lietošanas dēļ atkārtoti nonāk nepatīkamās situācijās, bet turpina dzert. Alkoholisms ir tāda pati slimība kā diabēts vai vēzis. To nevar izārstēt, bet var apturēt.
Kādas alkoholiķes dzīvesstāsts
Vika uzauga kristīgā ģimenē, bet izrādījās, ka viņas tēvs ir alkoholiķis. Mājās viņš izgāza dusmas uz visiem, tāpēc māte drīz izšķīrās un apprecējās ar citu vīrieti. Vikai vajadzēja dzīvot ar vienu no brāļiem vienā istabā un pat gulēt vienā gultā, jo mājā bija šauri. Viss ritēja normāli līdz brīdim, kad kādā naktī Vika sajuta zem segas brāļa roku. Tas bija pretīgi, bet viņa savā naivumā noklusēja to pat mātei. Tas atkārtojās atkal un atkal līdz naktis pārvērtās par murgiem. Bija radies naids. Arī skolā puikas no Vikas baidījās, jo par nepiedienīgu pieskārienu viņa sita.
Vēlāk Vika pārcēlās pie tēva. Viņš, bija sācis dzīvi ar citu sievieti. Alkoholu lietoja, bet mājās netrakoja. Taču ilgi Vika pie tēva neizturēja, jo, lai cik tas būtu dīvaini, atkārtojās tas pats stāsts, kas ar brāli. Tikai tēvs tad bija piedzēries. Vikai reizēm šķita, ka viņa jūk prātā. Kā tas var būt?!
Viņa aizgāja arī no tēva. Fiziski un psiholoģiski meitene bija palikusi viena. Vika prata nīst, bet nezināja, ko nīst vairāk – sevi, brāli vai tēvu. Par ko viņa nīda tēvu un brāli, bija skaidrs. Bet sevi? Par to, ka klusē. Bija kauns par to, kas notika, jo viņus visus pilsētā labi pazina.
Vika iepazinās ar puisi. Viņi sadraudzējās, bet Vika viņu nemīlēja, jo vienkārši nezināja, kas tas ir – mīlēt. Tomēr viņi apprecējās. No kopdzīves Vika neguva nekādu baudu, jo sekss likās tik riebīgs! Kad dzima bērni, Vika mierinājumu meklēja viņos. Visu laiku jaunā sieviete bija dvēseles meklējumos. Viņa saprata, ka kaut kas nav kārtībā ar viņu pašu. Bet kas? To viņa nespēja saprast. Dievs Vikas dzīvē vairs neieņēma to lomu, kāda viņai reiz tika mācīta. Vika sāka dzert. Daudz un uzreiz. Daudz strādāja, auklēja bērnus, daudz domāja . Viņai nevajadzēja kompānijas, viņa dzēra viena, lai aizmirstos, lai neplosītos domās, lai nedomātu par to, cik pretīgs ir katrs vīra pieskāriens. Vīrs neko nezināja par Vikas pagātni un nevarēja zināt, jo viņa klusēja. Kad vīram tas sāka apnikt, viņš sievu piekāva vai arī mēģināja iegūt ar varu. Vēlāk viņš aizgāja pie citas, bet Vika turpināja dzert.
Palīdzību piedāvāja Vikas otrais brālis. Viņa paņēma bērnus un aizbrauca ārstēties. Tautā to sauc par «torpēdu». Pēc sešiem mēnešiem, dzīves nomākta un sagrauta, Vika vairākkārt mēģināja beigt dzīvi pašnāvībā, bet Dievs to nepieļāva. Par bērniem rūpes tagad bija jāuzņemas viņu tēvam, jo Vikai bija vai nu jāceļas un jāatgriežas dzīvē, vai jāmirst. Dzīve bija izspēlējusi ar viņu pārāk nežēlīgu joku.
Anonīmajiem alkoholiķiem bija vajadzīgi četri gadi, lai uzklausītu Viku. Caur asarām, sirdi plosošiem stāstiem un pašanalīzi Vika lēnām pa solītim atgriezās dzīvē. Vika nu jau kādu brīdi dzīvo skaidrā. Viņa zina, ka nāve var pārsteigt jebkurā brīdī, ja vien pacels glāzīti. Tāpēc tagad viņa izdzīvo katru dienu tik pilnīgi, cik spēj – bez tās, bez glāzītes.
Kāda alkoholiķa dzīvesstāsts
Nauris uzauga daudzbērnu ģimenē, kur parasti viņš tika atstumts malā un iekaustīts. Viņš jutās viens un pazemots. Lai būtu kā pārējie, Nauris sāka uzvilkt dūmu, iesūkt aliņu – «dūšas uztaisīšanai». Nu viņš bija kā pārējie! Bara instinkts ņēma virsroku. Nauris vairs nebija «sīkais». No skolas viņu izmeta. «Štrunts!» Laukos var strādāt arī lauku brigādē, tur daudz prāta nevajag, bet spēka viņam daudz. Naurim izdevās iegūt traktorista tiesības, jo dumjš taču viņš nebija – ara laukus, veda sienu. Dzēra un strādāja. Laukos bieži gadās, ka mežā var atrast no kara laika palikušus lādiņus. Naurim šādi meklējumi bija veiksmīgi. Kopīgi ar darba biedriem lādiņi tika salikti ugunskurā. Parasti tie paukšķēja lieliski, bet šoreiz «priekus» izbaudīt neizdevās, jo sprāgstot Nauri saraustīja gabalos. Atgriezties dzīvē viņš nepaspēja…
Alkoholiķi nav tikai padibenes
Sabiedrībā valda uzskats, ka alkoholiķi ir tikai «padibenes», kas zaudējuši visu. Bet cilvēkam var būt ģimene, māja, cieņa sabiedrībā, kaut divi lepni auto garāžā, un tomēr viņš var būt alkoholiķis. Sliktākais ir tas, ka daudzi nespēj atzīt savu bezspēcību alkohola priekšā un negrib saprast, ka alkoholisms nav tikai paradums, bet liktenīga beigu procesa sākums.
Alkoholismu nevar izārstēt, to var apturēt
Alkoholisms ir progresējoša biopsihosociāla slimība, kas nepazīst žēlastību. Ir cilvēki, kas sevi sauc par «problēmdzērājiem», bet nespēj samierināties ar domu, ka patiešām ir psihiski slimi. Viņu aklumu veicina līdzcilvēki. Kā? Sagaida ar siltām vakariņām, tīrām drēbēm un gultu, pacieš lamas, kaušanos, ikdienas neapmierinātību. Reizēm, labākā palīdzība ir – nepalīdzēt, lai arī tas skan cietsirdīgi. «Auklēšanās» reizēm nodara lielāku ļaunumu, nekā var iedomāties. Būt veselam nozīmē būt arī psihiski veselam. Neviens alkoholiķis, ja spētu pareizi novērtēt savu uzvedību , vienalga vai tā būtu sadauzīta pusdienu servīze, sievai uzsista zila acs, sasista mašīna, noziegums, vai kas cits, nespētu nosaukt sevi par psihiski veselu. Bet līdz ar alkoholiķi slimi kļūst viņa tuvinieki, un jāatklāj šī emocionālā deformācija.
Akoholiķa dvēseles kroplīgums
Alkoholiķis dzer, lai tiktu vaļā no bailēm, vilšanās, arī godkārības dzīts, lai nodotos fantāzijām par greznību un varu. Šis process bieži vien noved pie noziegumiem vai aiziešanas no šīs pasaules. Novērot tādu dvēseles kroplīgumu nav patīkami. Alkoholiķim ļoti raksturīga ir nospiestība, sevis žēlošana, nespēja būt pazemīgam, godīgam pret sevi un citiem, emocionāla nelīdzsvarotība, pretestība, greizsirdība, neiecietība, mazvērtība, bailes. Lepnība vienmēr spiež attaisnot savu rīcību, apzinātu vai neapzinātu.
Nedzert vai dzīvot skaidrā
Nav svarīgi, kādu stāvokli sabiedrībā cilvēks ieņem. Nav svarīgi, cik zemu viņš ir kritis, cik smagi bijuši pārdzīvojumi. Jebkuram, kas vēlas atgūt skaidrību un veselu saprātu, ir atvērtas Anonīmo alkoholiķu (AA) durvis. Katrai AA grupai ir tikai viens mērķis – palīdzēt alkoholiķiem atbrīvoties no ciešanām. Tas ir ceļš uz brīvību. Alkoholiķim ir jāsaprot, ka nedzert nav tas pats, kas dzīvot skaidrā. AA ir vīriešu un sieviešu sadraudzība, kurā viņi dalās savā pieredzē, spēkā un cerībās, lai atrisinātu savu problēmu un palīdzētu citiem atveseļoties no alkoholisma. Vienīgā prasība piederībai ir vēlēšanās atmest dzeršanu. AA nav ne iestāšanās, ne dalības maksas, viņi sevi uztur, pateicoties pašu ziedojumiem. AA nav saistīta ar sektām, konfesijām, politiku, organizācijām vai iestādēm, neiesaistās diskusijās, neatbalsta kādu lietu, neuzstājas pret to. Galvenais mērķis ir – palikt skaidrā un palīdzēt sasniegt skaidrību citiem alkoholiķiem. AA vieno ciešanas un mīlestība. Kā saka paši AA, viņu rokasgrāmata «Divpadsmit soļi un divpadsmit tradīcijas» tapusi uz asaru un mīzalu, asins un vēmekļu bāzes, kas ir neatņemama alkoholisma līdzgaitniece.
1935. gadā Ohaijo štatā (ASV) Akronas pilsētā satikās pazīstams ķirurgs un biržas mākleris – abi smagi alkoholiķi –, un viņiem bija lemts kļūt par AA sadraudzības dibinātājiem. Mūsdienās AA kustība aptver 190 pasaules valstu un apmēram 2,5 miljonus cilvēku. Katras valsts telefonu grāmatā var atrast tālruni, uzzināt, kur un kad notiek sapulces.
Latvijā AA darbojas jau četrpadsmito gadu, ir reģistrētas 39 grupas 23 pilsētās. Sadraudzības struktūra ir izkalta uz pieredzes laktas. AA paspārnē izveidojusies arī Al-Anon (alkoholiķu ģimenes locekļu) kustība.
Jelgavā darbojas piecas AA grupas, viena Al-Anon grupa, un sapulces var apmeklēt katru dienu. Viena no tām ir uzticējusi savu adresi plašākai publikai: grupa «Magnēts», Dobeles ielā 68, sapulces notiek pirmdienās, trešdienās un piektdienās pulksten 18.30. Var zvanīt pa tālruni 9718446 un saņemt jebkuru informāciju par AA Jelgavā.
Dzeršanas iemesli ir jāmeklē sevī
Jābūt patiesam pret sevi: skaidrība vajadzīga vispirms pašam, ne sievai, vīram, mātei vai tēvam. Nedzerot problēmas nezūd, toties tās var risināt. Jāmeklē cēlonis sevī: kāpēc sāku dzert un turpinu vēl joprojām.Alkoholisma progresu var apturēt, nelietojot zāles, nemeklējot šaubīgus kaktu dakterus un nekodējoties. Jāārstē dvēsele. Tas ir katra alkoholiķa rokās, ja vien viņš spēj būt godīgs pret sevi. Atrodot derīgas kurpes sev, tās jāuzvelk kājās un jāiet tālāk ar jaunu ticību, ka beidzot esat uz pareizā ceļa.
Pavaicājiet pats sev: vai lietojat alkoholu no rītiem? Vai jums ir bijuši atmiņas zudumi? Vai dzerat biežāk un vairāk? Vai alkohola iegādei izlietojat naudu, kas paredzēta citiem mērķiem? Vai dzeršanā nevainojat citus, lai sevi attaisnotu? Vai nežēlojaties, ka citi jūs neprot novērtēt? Vai esat sabojājis savu laulības dzīvi un nodarījis pāri bērniem? Vai esat riskējis ar savu stāvokli sabiedrībā?
Jums ir informācija un iespēja. Rakstiet: LAAD (Latvijas AA dienestam), a/k 459, Rīga, LV – 1050. Zvaniet: 7333523.
