Sarma sēdēja autobusā un vēroja apkārtni aiz loga. Alksnājs. Tas viņai kaut kad lasītas Imanta Ziedoņa epifānijas iespaidā asociējās ar visām tām kurmjādiņu jaciņās un puķainās flaneļa kleitās ģērbtajām «ķoķinkām».
Sarma sēdēja autobusā un vēroja apkārtni aiz loga. Alksnājs. Tas viņai kaut kad lasītas Imanta Ziedoņa epifānijas iespaidā asociējās ar visām tām kurmjādiņu jaciņās un puķainās flaneļa kleitās ģērbtajām «ķoķinkām», ar kurām bija pilna visa Rīga viņas bērnībā. Tagad šīs mainījušās: vecākās apmirušas, jaunākās dzīvoja laikiem līdzi – ģērbās satriecoši zilās, čabošās vējjakās un raibi pūkainās angorbiksēs. Tikai smalkākajām, kas savulaik ieņēmušas likumīgo vietu pie vadošo amatvīru sāniem, saglabājušies nu jau uz gurniem paknapi krimplēna mēteļi ar neiztrūkstošām tumšbrūnām nercādas apkaklēm un milzīgām sniegkupenām līdzīgām dažādkrāsu lapsādu cepurēm galvās. Tādas večas Sarma pa pilnam bija saskatījusies pie Ministru kabineta, kad šīs, zālājā kā govis sabridušas, dauzīja alumīnija karotes pret līdzpaņemtajiem vecajiem kastroļiem. Gribot lielāku pensiju. Un vienlīdzību… Dzirdot, ka kaut kas tāds centrā briest, draugu grupiņas parasti pagājās uz to pusi – «paņirgt». Lai nu kāda, tomēr izklaide… Tas viss likās tik smieklīgi, ka nevarēja taču būt politika!
Sarma nevarēja iedomāties, ka kāda no viņas radu tantēm, mammas vai vecmāmuļas draudzenēm, kāda no vecajām latviešu kundzītēm no kaimiņmājām varētu šitā: kliegt, siekalas šķiezdama, dauzīt trumuļus, bārstīt skvēra zālājā sērkociņus, spļaut aiz bezspēka niknuma pašas sev pie kājām. Nekad un nemūžam – vienalga, kādā trūkumā katra no viņām nonāktu.
Var jau būt, ka, ņemot katru atsevišķi, daudzas sveštautu «ķoķinkas» ir pat žēlojamas: ne te īstas «ģerevņas», kur pasēdēt uz beņķīša pie durvīm, «sēmuškas» spļaudot, ne te viņu večiem kur domino sist uz gariem neēvelētu dēļu galdiem – bezmaz līdz pirmajiem gaiļiem…
No savas vides izrauts cilvēks nevar tā – vienas paaudzes laikā iejusties svešā vidē. Re, mūžs pagājis, bet nekā – dzīvo kā svešā pasaulē. Un tas visur bija tā, visur vienādi – ņem, kuru zemi gribi.
Sarma atcerējās, kā kādā pamatskolas klasē, ekskursijā uz dienvidiem aizbraukuši, viņi vakarā, apmetušies pie maza strautiņa Suhumi lidostas tuvumā, runājās ar vietējiem puišeļiem. Meitenes nenāca – te tā neesot pieņemts… Taču puikas bija labdabīgi ziņkārīgi: viesmīlīgi sastiepuši pusgatavus bumbierus no tēvu dārziem, arbūzus, milzīgus, apaļus baltmaizes klaipus – karstus, tikko no ceptuves… Viņa pasmaidīja, kad kāds no puikām, kam liktenis reiz dāvājis ceļojumu uz mūsu, Baltijas, jūrmalu, stāstīja, cik ūdens «Pribalķikā» vēss – šie tā arī ne reizes pa visu atvaļinājuma laiku neesot nopeldējušies, taču… cik tur viss tīrs! Puika, pārlaidis skatu visiem saviem drauģeļiem, paziņoja: «Tam tak čisto, što daže pļunuķ ņegģe!» («Tur tik tīrs, ka pat nav kur nospļauties.» – kriev.) Pēc tam skatiens tika pievērsts viesiem, atbraucējiem, – lai nu apstiprina! Likās, ka līdz šim neviens nabaga puikas apgalvojumam tā arī nebija noticējis. Viņš nu tagad izmantoja varbūt vienīgo izdevību savā mūžā – šos negaidīti ieradušos «pribaltus». Skumji, Sarma domāja, tām večiņām arī ir grūti. Viņām arī varbūt nav kur nospļauties. Tad, notvērusi savu dumjo domu aiz astes, gandrīz sāka skaļi smieties. Ak kungs, kas gan neienāk prātā tik garā ceļā! Smiekli nāca, iedomājoties, kā tas nabaga puika iet pa Jomas ielu Majoros un meklē vietiņu, kur beidzot drīkstētu neuzkrītoši nospļauties… Un ir tik mokoši grūti nenospļauties, ja visu īso mūžiņu tā vien esi radis un to par dabisku vajadzību uzskatījis…
Alksnājs pamazām beidzās. Tagad gar logu, lēni un majestātiski līgodamās, slīdēja slaikas egles, apses, bērzi – gluži tādā pašā ritmā, ar tādu pašu ātrumu kā mazais, visās bleķa šuvēs čīkstošais «busiņš».
Sarma šaipusē bija ciemojusies tikai vienreiz. Pamatskolas gados – kaut kāda lauku tantuka bērēs. Liekas – tēva mātes. Kopš tēvs no viņu ģimenes aizgāja, Sarmai vēl pavisam mazai esot, ar viņa radiem mamma vairs nesagājās. Kas to lai zina, kāpēc tā aizgājēja pēkšņi bija sagribējusi Rīgas radus redzēt…
Sarma atcerējās, kā mamma viena pati ne pa kam nebija gribējusi braukt, tāpēc staipīja viņu, skuķi, līdzi. Vēl mājās, Rīgā, katram skaidrodama, ka nebeigsies taču tajos laukos nost aiz garlaicības – ja kas, aizbildināsies, ka meitēns noguris, grib ātrāk mājās, citādi jau viņa pati mīļuprāt… Ko viņa darītu mīļuprāt, Sarma tā arī nekad neuzzināja. Negadījās tādi apstākļi, nebija izdevības noklausīties vai arī – mammai nemaz nenācās taisnoties par steidzīgo prombraukšanu. Pēc nodarītā apbērēšanas pienākuma katrs steidzās uz savu pusi, pieklājības pēc kādu brīdi pasēdējis pie mielasta galda, ar radiem uzturēdams rimtas, bērēm piemērotas sarunas.
Viņai, Sarmai, bija cieši jāturas klāt un jābūt gatavai, ka ikkuru brīdi kāda sveša večiņa saņems viņas zodu savās sažuvušajās, drebošajās rokās, stieps to krietni uz augšu, lai var ieskatīties acīs, un teiks: «Nu nevar taču būt, ka tā ir Ermīnes mazmeitiņa! Sarmīte, tu saki?» Sarma zināja, ka nedrīkst raukt degunu, sajūtot naftalīna, tīģerziedes vai kādu citu vecumam raksturīgu smaku. Nav glīti šķobīt ģīmi, bolīt acis vai kā citādi izrādīt nepatiku. Tā skaitītos nepiedodama rupjība un neaudzinātība. Mamma gribēja, lai visi redz, cik viņai pieklājīgs, labi audzināts bērns! Viņai pašai pat nebija tiesību aizrādīt, ka ir Sarma, nevis Sarmīte… Ja nu radene apvainojas?
Kad apsveicināšanās eksekūcijas pagalmā bija beigušās, viesi devās iekšā. Sēru namā, kā pieņemts sacīt. Visi nu kļuva klusi, bikli un lēnīgi. Vīri žigli nometa izsmēķus. Bijīgi galvas nodūruši, pār slieksni kāpa pat tie, kas būtu varējuši iet droši, galvu nepieliecot – Sarma nodomāja. Laikam taču sēru namā tā pieņemts. Kāpjot pār slieksni, arī viņa zemu nolieca galvu – tā, ka zods atdūrās krūtīs. Redzēšanas gan tagad vairs nekādas nebija, tāpēc Sarma iebumsījās kādam tēvocītim tieši milzīgajā vēderā. Pat nobunkšķēja. Mamma viņu parāva aiz rokas un nikni nošņācās – teikt gan neko neteica. Nu gan viņa dabūs dzirdēt mājās! Mamma vienmēr deklarēja, ka bērnus audzina mājās, sabiedrībā tikai bauda audzināšanas augļus. Ko lai dara – gadījās, ka daži augļi tā īsti nebija izdevušies…
Sarma, beidzot uzdrošinājusies pacelt galvu, palūkojās visapkārt. Nu vairs pilnīgi neviens nesmaidīja. Visi sagāja lielistabā, kura patiešām bija liela, jo jau laikus izvāktas ārā šimbrīžam nevajadzīgās mēbeles. No āra pagalma puķudobju krāsainības, saules piesildītās mājas priekšas un putnu pievīterotā dārza ienākot, nopurināja sīks drebulis: te viss bija svētsvinīgi drūms, auksts, tumšs un kluss.
Tukšās, rūpīgi saklātās gultas galvgalī uz plauktiņa dega divas sveces. Visi pa māju staigāja gandrīz uz pirkstu galiem, sarunājās tādās lēnās, mākslīgi skumīgās balsīs, pusčukstus. Krēslainajā un tāpēc nedaudz baisajā istabā Sarmai nepatika, un viņa, atsvabinājusies no mātes rokas – ar ieganstu, ka ies uz mazo mājiņu –, izspruka pagalmā, kura celiņš pāri visam sētsvidum bija nokaisīts sīki sasmalcinātām egļu skujām. Interesanti, gar malkas šķūnīša stūri nogriezdamās, nodomāja Sarma, kāpēc taciņa un mazmājiņu nav nokaisīta ar skujām? Varbūt tāpēc, ka tantei… nu, ak, kā gan to nomirušo tanti sauca… ka viņai uz mazo mājiņu vairs nebūs jāiet? Tas kādā izdevīgā brīdī būs mammai jāuzprasa, viņa apņēmīgi nolēma.
Kad bēru brokastis bija ieturētas, visi devās uz kapiem.
Apbedīšanas ceremoniju Sarma vairs labi neatcerējās – pagājuši taču tik daudzi gadi! Vienīgās atmiņas bija par to nepanesamo karstumu kapu koku ieskautajā klajumā, par dunduru bariem, kas koda sīvi un nežēlīgi, taču mukt nedrīkstēja. Vienīgais mierinājums, ka pieaugušajiem neklājās labāk: te šur, te tur atskanēja pieklājīgi klusināts plīkšķis, kad cilvēks, savu kailo miesu sargādams, piebeidza kārtējo uzmācīgo nešķīsteni. Vismokošāk bija, ka nevarēja taču sākt gaiņāties: ar rokām, apstādījumu zariņiem vai, pasarg’ Dievs, ar līdzpaņemtajām puķēm – bija vien pacietīgi jāgaida, kad tas maita iekodīs… Sarma izklaidējās, pētīdama, kuru nu kārtējais dundurs izvēlēsies par upuri, kurā brīdī sāpīgi iedurs aso dzeloni un kā reaģēs cietušais… Nekas cits ievērības cienīgs tādā apbērēšanā nenotika. Mācītājs runāja, pāris vecu večiņu šņukstēja, ziņkārīgie mīņājās aiz svešiem krustiem. Arī pēcpusdienas bēru mielasts gandrīz pagaisis no atmiņas – viņai, tveices nogurdinātai, ap to laiku jau tik tiešām gribējās gulēt.
Sarma aprāva atmiņu pavedienu. Autobusiņš vēl joprojām pacietīgi žņerkstēja un šūpojās. Garām slīdēja mežs. Tikai tagad tas bija tāds dīvains: skaistā slejā auga egles, apses, tie paši jau redzētie bērzi, tad pēkšņi – koki beidzās, nāca izcirtums. Izcirsts pilnīgi viss! Un nu, kad bija jāsākas nākamajai kārtīgi nomērītajai augošo koku slejai, sākās… kaut kāds drausmīgs juceklis: ar visām saknēm izgāzušās vareni kuplās un zaļoksnās egles, tām krustu šķērsu pāri sakritušas apses un bērzi, vēl kāda egle turējās pusslīpi, kāds bērzs ieķēries varenākas apses zaros. Gabaliņu tālāk – atkal izcirtums. Tā laikam ir kailcirte, kad viss nocirsts pa tīro, nekas netiek atstāts, iedomājās kaut kur lasījusi Sarma. Bet kas tādā gadījumā ir tās pussagāztās, sajauktās koku slejas?
Jautājums laikam netīšām bija izskanējis skaļāk, nekā gribēts, jo atsaucās blakussēdētājs:
«Tie… tie… tie ir štulbie «žaļie.»»
«Kas?» Sarma nesaprata.
(Turpmāk vēl.)
