(Turpinājums. Sākums 6. aprīļa numurā.) «Nu… nu, «žaļie» – lielie, gudrie dabaš šargātāji. Ešot aižlieguši ižciršt višu mežu – būšot šmukāk, kad palikš tādaš… tādaš… štrīpas.
(Turpinājums. Sākums 6. aprīļa numurā.)
«Nu… nu, «žaļie» – lielie, gudrie dabaš šargātāji. Ešot aižlieguši ižciršt višu mežu – būšot šmukāk, kad palikš tādaš… tādaš… štrīpas. Aižmirša padomāt, gudreļi tādi, par šitajieneš vējiem. Tie, redž, kā nāča pāri no žiemeļvakariem, tā višš gar žemi. Ta… ta… tagad nu ir vēl nešmukāk, kā kad būtu ižcirštsš pa tīro. Žinātu, kur viņuš, velluš, tai Rīgā meklēt, aiž aušīm atvilktu – lai apškatāš, ko šadarījuši, višu tik už papīra plānodami,» nebeidza erroties blakussēdētājs.
Sarma viņā ieskatījās vērīgāk. Bija gandrīz jāpasmaida: tik sīku, nošņurkušu, ar dzertmīļa biogrāfiju sejā viņu Rīgā nevienā vietā tālāk par apsardzes stikla būrīti nelaistu.
It kā sapratis, ko blakussēdētāja par viņu domā, vīrelis apklusa, ar paskaļu šņurpstienu noslaucīja piedurknē degunu, nicīgi novērsās un, pakausi kasīdams, no jauna visu savu uzmanību veltīja sacūkotajam mežam.
Beidzās arī cilvēka roku sapostītais. Tagad sākās bebru darbi. Ik pa gabaliņam rēgojās aizdambēts mežmalas strauts, pusaizaudzis meliorācijas novadgrāvis, kaut kāda beznosaukuma upīte. Bebru «hidrobūvju» pārpludinātais mežs nupat, rādās, beidzis mocīties. No bērziem palikušas vairs tikai dažāda resnuma aptrusušas kārtis un alkšņu mieti, kas rēgojās sasprausti grīšļu, meldru un niedru laukā.
Toreiz te tādas postažas nebija, domāja Sarma. Vismaz viņa neko tādu neatcerējās redzējusi. Dumbrājus būtu varējusi arī aizmirst vai neievērot vispār, taču ne jau nu ozolus, par to viņa bija vairāk nekā pārliecināta.
Skats patiešām bija traģisks: gadu simteņiem augušie, kuplojušie, Latvijas laukus un āres greznojušie koki nu bija miruši. Pelēksnēja resnie, mizu zaudējušie stumbri, melni červeļainas uz visām pusēm stiepās zaru rokas – it kā meklējušas atbalstu, palīdzību, bet, nesagaidījušas to, padevušās liktenim: salam, vējiem, lietiem un puteņiem. Vasaras vispārējā zaļumā tas izskatījās īpaši traģiski un biedējoši drūmi. Vēl jau zari turējās pie stumbriem, taču – bez lapām pavasaros, bez putniem vasarās, bez kuplām paēnām un saknēm, kas nu jau droši vien sen trūd beigtas… Tāda ozolu kapsētas sajūta. Sarmai šermuļi noskrēja pār muguru: vēl trakāk nekā cilvēku kapsētā. Tur, paldies Dievam, miroņi nestāv visā augumā virs zemes, rokas gaisā pacēluši…
Beidzās arī dumbrājs. Tas atkāpās no ceļa, dodams vietu līdzenumam, tad – pāris pakalniem ar vientuļām, taču sakoptām lauku mājām. Varbūt tikai man liekas, ka tās ir vientulīgas, nodomāja Sarma. Man kā nav māja pie mājas, tā uzreiz – vienatne un vientulība. Lauki taču, viņa prātīgi nosprieda.
Vēl pēc maza brītiņa arī lauku mājas kā barā sadzīts aitu bars stāvēja vienā čupā. Šīs gan vairs nebija īstas lauku mājas, šīs te izlikās par pilsētniecēm: divi un pat trīs stāvi, skursteņi – tikai ventilācijai. Pāris nekoptu, grantētu celiņu, krustu šķērsu ar traktoriem izbraukāta zāļaina piekalne, daži tievi nenosakāmas sugas kociņi. Saulē pabalojis valsts karogs pie vienas no tik cita citai līdzīgajām mājām. Tas laikam bija pagasta centrs. Tūlīt aiz tā sākās mazāku, taču atkal savstarpēji vienādu mājiņu rinda: žogs pie žoga, vārtiņi pie vārtiņiem. «Līvānietes». Ja ne tās puķu dobes un košumkrūmi pa vidu, tad iznāktu arī slieksnis pie sliekšņa, iedomājās Sarma. Puse ielas jūt, kurās mājās vakariņām vāra skābos kāpostus, viņa pie sevis nosmaidīja. Gandrīz tāpat kā pilsētā, pa trepēm kāpjot. Un dzirdēt var, ja kāda savu plenci vai brunču mednieku lamā… Viss zināms, kurš kuru un kurš ar kuru… Kā jau laukos.
Kā Sarmas domas uzminējis, savā sēdeklī atkal ieburkšķējās blakussēdētājs:
«I ne… ne… nošpļautieš nedabū, ka kaimiņš neredžētu. Katrš pirdienš pa višu nāburga šētšvidu noškan…»
Aiz vienrindlīnijā nostādītajām mājiņām sākās tādi paši sakņu dārziņi. Arī – vienrindlīnijā.
Autobuss pēkšņi palēcās kā niķīgs zirgs: ar pamatīgu bedri bija beidzies asfalts. Jā, kādreiz tā darīja – ceļa gabalu cauri ciemata centram noasfaltēja, pārējo atstāja, kā ir. Tagad līdz nākamajai apdzīvotajai vietai būs grants ceļš. Sarma to zināja un jau gatavojās rīt putekļus.
Šoferis pavēlošā tonī lika aiztaisīt jumta lūkas. Jaunekļi, kas sēdēja autobusa aizmugurējā sēdeklī, tātad vistuvāk pēdējai lūkai, skatījās viens uz otru: kurš pirmais celsies… Netālu sēdošie veči izlikās, ka neko nav dzirdējuši. Šoferis jau nepacietīgāk uzsauca:
«Kas ir – visiem svins biksēs? Pakaļas nevarat pacelt?»
Lēni uzsvempās tievs un garš jauneklis un, klaji paustā nepatikā pāršķiebis ģīmi, aiztaisīja abas jumta lūkas – acīmredzot negribējās vis tos putekļus rīt. Nu līdz nākamajai pieturai būs karsts un smacīgi kā ellē, nodomāja Sarma, tad pēkšņi attapās: līdz kādai nākamajai?! Viņai taču jāizkāpj taisni pa vidu starp pieturām, taisni uz robežas starp abiem pagastiem. Pag, kā tur mamma sacīja? Kad pārbrauks pāri upītei, jāsāk skatīties pēc apšu birzītes. Aiz tās būs krustojums, tad – kalns. Ap to brīdi jāceļas augšā un jāiet uz priekšu, jāpaspēj paprasīt šoferim, lai izlaiž pie tā vientuļā ceļgala, kur «piena galds». Sarma īsti labi nezināja, kāds tas īsti ir, taču nolēma, ka prasīs, kā sacīts, – gan jau šoferis sapratīs.
Izdarījusi visu, kā mācīta, Sarma nu gaidīja pie autobusa durvīm. Autobuss apstājās. Stāvēja arī Sarma. Aiz muguras kāds, nepacietīgi mīņādamies, viņu jūtami pabukņīja, taču pieklājīgi pajautāja:
«Vai… vai… vai jūs ižkāpšiet?»
«Jā,» atteica Sarma un turpināja stāvēt. Aizmugurējais pasažieris, pēc savādās valodas spriežot, viņas blakussēdētājs, mīņājās, šņākuļoja un kaut ko burkšķēja. Autobuss turpināja stāvēt. Sarma gaidīja atveramies durvis. Beidzot sapratis situāciju, šoferis pasmaidīja:
«Jaunkundzīt, durvis pašai jātaisa vaļā…»
Sarma stipri samulsa, nosarka, taču, lai būtu kaut ko atbildējusi, ar šķību pussmaidiņu nodudināja:
«Ak, tā jūs sacīsiet…,» un ar visu svaru uzgūla durvīm. Nekā, nepadevās vis. Izļurkātais klabeklis, kas skaitījās durvju rokturis, kustējās un grabēja, taču savas tiešās funkcijas pildīt acīmredzot vairs nespēja. Redzēdams jaunkundzes veltīgās pūles, aiz muguras stāvošais vīrelis ar plecu pastūma Sarmu drusciņ nost, satvēra rokturi un tad ar pamatīgu ceļgala spērienu uzdeva pa durvīm. Tas nu laikam bija drusku par daudz – durvis, eņģēs nejauki iekaukdamās, ar strauju vēzienu izrāva vīreli ārpusē. Viņš, neiedomājies pie laika atlaist vaļā rokturi, tik vien paspēja, kā kājas zemei piegrūst, citādi būtu ar «švunku» ielidināts grāvī.
Ak, cik stulbi, nodomāja Sarma. Varēja dzirdēt, kā autobusa aizmugures sēdeklī par redzēto smieklīgo misēkli sajūsmā iezviedzās tīņi. Aiz muguras noklaudzēja šofera ciet taisītās durvis – viņš, nesagaidījis, ka tikko izkāpusī sapņainā jaunava iedomāsies durvis arī aizvērt, piecēlās no savas vietas un ar niknu rāvienu tās aizblīkšķināja ciet.
Durvju spērājs patiešām izrādījās viņas blakussēdētājs. Tas, kurš lamāja «zaļos».
Ar skatienu pavadīdama putekļu mākonī ietinošos zili balto «laziku», domās errodamās, ka šitādi ukraiņu putnubiedēkļi vēl spokojas pa Latvijas ceļiem, Sarma samiedza acis un uz brīdi aizturēja elpu, gaidot, lai nosēžas autobusa saceltie putekļi. Lēni – kā nespēdami vai negribēdami rimties – putekļu vāli pārgūlās pāri grāvim, kaut kādām dēļu stalažām ceļa malā, tad, vēlreiz sabiezinādami jau tā pietiekami biezo putekļu kārtu uz krūmmales alkšņu baltajām lapām, pamazītēm noplaka. Pa tam sīkais vīrelis bija nez kur pazudis. Sarma viena pati devās pa vienīgo tuvumā esošo iebraucamo ceļu uz Ezertaureņiem.
(Turpmāk vēl.)
