Uz Saeimu šogad gribētāju būs daudz.
Uz Saeimu šogad gribētāju būs daudz. Pat tajā gadījumā, ja daļa vairāk nekā pussimts Latvijā reģistrēto politisko partiju sapratīs, ka iekļūt nākamajā parlamenta sasaukumā tām nav reāli, un tāpēc netērēs ne līdzekļus, ne nervus, nedz arī enerģiju priekšvēlēšanu kampaņā, tajā vienkārši nepiedaloties. Tas nekas, jo mūsu valstī tā vai tā paliks krietna sauja cilvēku, kas nākamajā Saeimā ir gatavi iekļūt par katru cenu. Papētot Saeimas deputātu aizvadītā gada ieņēmumu deklarācijas, protams, zināmā mērā var jau viņus saprast – atrodoties «simt gudrajo» vidū, teju vai garantēti ikmēneša ienākumi svārstās ap tūkstoti latu, bet par tiem var neslikti iztikt. Ja paveicas, var «nopelnīt» arī vairāk, kas ir nepieciešams, ja deputāta kandidāts ir iestidzis parādos un iekļūšana Saeimā ir teju vai vienīgā iespēja savu parādsaistību dzēšanai. Starp citu, arī par to vedina domāt Saeimas deputātu aizvadītā gada ienākumu deklarācijas, kas liecina, ka ar iepriekšminēto summu daudziem parlamentāriešiem izrādījies par maz, un viņi veikli pamanījušies sataisīt parādus vēl vairāku tūkstošu latu apmērā.
Mērķi uz nākamo Saeimu stingri nospraudis arī «ekszīgeristietis» Odisejs Kostanda, kuram droši vien saldās atmiņas par Zīgerista partijas panākumiem nedod miera. Viņa un viena otra domubiedra parādīšanās Sociāldemokrātu savienības (SDS) dibināšanas kongresā daudziem bija pārsteidzoša, taču, šķiet, ne nejauša. Jau kongresā varēja spriest, ka, neiekļūstot partijas priekšsēdētāja vietnieka amatā, kas dotu zināmas garantijas iekļūšanai nākamajā Saeimā, O.Kostandam darbu turpināt SDS nebūtu interesanti. Tagad viņš gatavojas pamest Egila Baldzēna vadīto SDS, lai 21.aprīlī dibinātu savu kreisi centrisko partiju, ko, iespējams, sauks «Latvijas brīvībai».
Šķiet, SDS šajā situācijā neizrādīsies zaudētāji, un jāšaubās, vai piepildīsies O.Kostandas prognoze, ka E.Baldzēna vadīto partiju gatavojas pamest ap 400 cilvēku, ticamāk, ka to varētu izdarīt ap 200 no patlaban apmēram 1000 SDS biedriem, kas atbalsta O.Kostandu. Starp citu, pēdējais kā oficiālo savas iespējamās aiziešanas iemeslu min SDS nedemokrātisko vadības stilu. Te nu jāatzīst, ka O.Kostandam šajā gadījumā ir palaimējies, jo, ja viņam tiešām kaut ko nozīmē sociāldemokrātijas ideja, tad viņam ir izvēle – pievienoties Jura Bojāra vadītajai LSDSP, kur vadības stils noteikti būs «demokrātiskāks». Starp citu, sabiedrībai būtu interesanti uzzināt, vai šajās bijušā «zīgeristieša» aktivitātēs nav manāms J.Bojāra «pirksts». Vienkārši tā var secināt, uzdodot veco labo jautājumu: kam tas ir izdevīgi? Protams, ka visizdevīgāk tas ir tiešajiem SDS politiskajiem konkurentiem – LSDSP. Kas attiecas uz SDS, savs labums varētu būt arī tai, jo attīrīties no šāda pilnīgi nevajadzīga «antagonisma» labāk, protams, pirms vēlēšanām.
Var teikt – situācija, ka politiķis partijas maina biežāk nekā čigāns zirgus ir visai normāla parādība tikai 11 gadu jaunajai Latvijas demokrātijai, kurā ir trešdaļa svārstīgā elektorāta un vēl pagaidām tā arī nenostabilizējusies politiskā sistēma, tāpēc var sagaidīt visādus brīnumus. Tomēr līdz šim katrs nākamais parlaments ir bijis inteliģentāks par iepriekšējo, un varbūt šo intelektuālā potenciāla aritmētisko progresiju nevajadzētu izjaukt, citādi visa valsts pārvērtīsies par vienu lielu Rīgas Domi, riskējot aizvien padziļināt sabiedrības politisko marginalizāciju.
Ir pilnīgi skaidrs, ka šis priekšvēlēšanu kampaņas svarīgākais uzdevums gan politiķiem, gan analītiķiem, gan masu informācijas līdzekļiem ir populistu identificēšana, darot visu, lai viņi nenonāktu pie varas un valsts varētu turpināt (iespējams, pat straujākā tempā) uz attīstīto Rietumeiropas demokrātiju standartiem uzsākto virzību. Pašlaik pārāk daudz likts uz kārts, un tāpēc šoreiz mazāk būtu jāpaļaujas uz kādiem ārējiem faktoriem, bet gan uz veselo saprātu, un tad vēlēšanu rezultāti, iespējams, nepievils. Savukārt politiskajiem hameleoniem pamazām būtu jāsāk pazust no Latvijas politiskās skatuves, taču tas nebūs iespējams bez vēlētāju palīdzības.
