Eiropas tirgus ar atplestām rokām negaida mūsu lauksaimnieku ražojumus. Viņiem pietiek ar pašu ražoto. Mums, lai tur tomēr iekļūtu, ir jāražo tas, ko viņi vai nu neprot, vai arī nevar.
Eiropas tirgus ar atplestām rokām negaida mūsu lauksaimnieku ražojumus. Viņiem pietiek ar pašu ražoto. Mums, lai tur tomēr iekļūtu, ir jāražo tas, ko viņi vai nu neprot, vai arī nevar. Un viens no tādiem «lauciņiem» ir ļoti pieprasītas un tātad perspektīvas kvalitatīvas bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražošana. Rietumniekiem to traucē augstais piesārņojuma un industrializācijas līmenis.
Kas tad īsti ir bioloģiskā lauksaimniecība un ko no tās mēs varam gūt, skaidrosim Latvijas Lauksaimniecības universitātes doktorantes Irēnas Baraškinas sagatavotā publikāciju sērijā.
Atkāpjoties ledus klājumam no Ziemeļeiropas, jau 9000 gadu pirms mūsu ēras ieceļotāji no dienvidu teritorijām apmetās Baltijas zemēs – upju un ezeru krastos. No 2100. līdz 1500. gadam pirms mūsu ēras cilvēki šajās teritorijās iemācījās ne tikai savākt, bet arī paši ražot sev pārtiku – pieradinot mājdzīvniekus, audzējot lopus un ar akmens cirvjiem un kapļiem iekopjot zemes. Tāds bija lauksaimniecības pirmsākums.
Šī nozare savā evolūcijā izgājusi smaga roku darba un pilnībā mehanizētas saimniekošanas attīstības posmus, iepriekšējā gadsimta beigās dodot vaļu arī saimniekošanai ar ģenētiski modificētiem organismiem.
Vai lauksaimniecība ir attīstījusies arī kvalitatīvi?
Lauksaimnieciskajā ražošanā izmanto dažādas tehnoloģijas, un atšķirīga ir to loma citās sabiedrības un dabas attīstības sfērās. Atbilstoši šīm atšķirībām tiek izdalītas vairākas lauksaimniecības sistēmas.
Konvencionālā – intensīva, šauri specializēta ražošana. Augsta ražība un produktivitāte. Bet plaši tiek izmantoti ķīmiskie līdzekļi laukkopībā, kā arī antibiotikas dzīvnieku slimību ārstēšanā, līdz ar to augsne kļūst nedzīva, samazinās augu un mājlopu imunitāte, sarūk bioloģiski aktīvo vielu daudzums produkcijā.
Integrētā – intensīva, daudznozaru ražošana. Augsta ražība un produktivitāte, bet zemāka nekā konvencionālās lauksaimniecības sistēmā. Ķimikāliju un augu aizsardzības līdzekļu devas tiek saskaņotas ar augsnes analīzēm, kā arī slimību un kaitēkļu attīstības prognozēm.
Bioloģiskā – videi draudzīga daudznozaru ražošana. Pārdomāti tiek lietotas augsekas, dabīgais mēslojums, augsnes dzīvos organismus stimulējoši augsnes apstrādes paņēmieni, kā arī dabiski līdzekļi augu aizsardzībai. Ražība zemāka nekā intensīvās un integrētās lauksaimniecības sistēmās. Taču ilglaicīgā periodā var iegūt līdzvērtīgu augu ražību un mājlopu produktivitāti, jo tiek stimulēta augsnes un mājlopu dabiskā auglība un imunitāte.
Bioloģiskajā sistēmā resursu pārvaldīšana notiek līdzīgi kā dabiskā ekosistēmā, nodrošinot arī vēlamu ekonomisko, vides un sociālo jautājumu risināšanu. Faktiski bioloģiskā lauksaimniecība balstās uz trim «vaļiem» – integrēts cilvēku saimnieciskās darbības, vides jautājumu un sabiedrības kopējo interešu vēlamais risinājums.
Ar ko gan atšķiras bioloģiskā lauksaimniecība no mūsu senču saimniekošanas metodēm pirms 50 gadiem? Kāda ir bioloģiskās lauksaimniecības attīstības vēsture?
Tas, ka tiek pārtraukta ķīmiskās sintēzes ceļā iegūtu minerālmēslu, pesticīdu, kā arī ģenētiski modificētu organismu lietošana laukkopībā, kā arī šādi iegūtas lopbarības lietošana lopkopībā, vēl nenozīmē, ka izveidota bioloģiskās lauksaimniecības sistēma. Bioloģiskā lauksaimniecība pamatojas uz zināšanām, uz apzinātu dabas likumsakarību izmantošanu lauksaimniecībā.
Bioloģiskās lauksaimniecības aizsākumi meklējami XX gs. 70. gados Rietumeiropā – kā ideoloģiska kustība pret konvencionālās lauksaimniecības negatīvo ietekmi uz dabu. Sākumā bioloģiskās lauksaimniecības ideju atbalstītāji veidoja neformālas apvienības, kurās valdīja augsta savstarpēja uzticēšanās. Drīzumā – 1972. gadā – tika izveidota Starptautiskā bioloģiskās lauksaimniecības federācija (IFOAM). Līdz ar ražotājiem bioloģisko produktu tirgū aktīvi darboties sāka arī pārstrādes, mazumtirdzniecības un vēlāk – vairumtirdzniecības uzņēmumi. 1993. gadā Eiropas Savienības (ES) valstīs tika noteikti vienoti bioloģiskās lauksaimniecības standarti ES direktīvās.
Centrālajā un Austrumeiropā pirmā bioloģiskās lauksaimniecības organizācija tika izveidota 1983. gadā Ungārijā, Budapeštā. Pirmā nacionālā bioloģiskās lauksaimniecības uzņēmumu apvienība 1989. gadā tika izveidota Polijā. Ar bioloģiskās lauksaimniecības nacionālo organizāciju dibināšanu Latviju apsteidza arī Čehija, Lietuva, Dienvidslāvija, Horvātija, Igaunija, Rumānija, Krievija un Slovākija. Pēdējo desmit gadu laikā ES bioloģiskās lauksaimniecības platības palielinājušās par 34,4 procentiem.
Pirmās bioloģiskās saimniecības Latvijā gan izveidojās jau 1989. gadā, un drīzumā – arī pirmās bioloģisko saimnieku organizācijas. Tās apvienojās un 1995. gadā izveidoja nacionālo organizāciju – Bioloģiskās lauksaimniecības organizāciju apvienību (BLOA).
Nozīmīgas izmaiņas šajā laikā notikušas bioloģisko saimniecību sertifikācijā. Sākumā sertifikācijai tika izmantots gan nacionālas nozīmes Zaļais sertifikāts (sertifikātu piešķīra no 1994. līdz 1998. gadam), gan ES atzītie sertifikāti «Demeter» un «Okop». 1998. gadā BLOA sāka darboties Sertifikācijas centrs, un no 1999. līdz 2001. gadam bioloģiskās lauksaimniecības produktiem tika piešķirts sertifikāts «Latvijas ekoprodukts», bet no 2002. gada apstiprināts sertifikāts «Bioloģiski ražots produkts». No 2001. gada bioloģisko saimniecību sertifikāciju veic sabiedriska organizācija «Vides kvalitāte».
Bioloģiskās lauksaimniecības attīstība Latvijā bijusi līdzīga kā citur pasaulē. Taču no ES atpaliekam par pāris gadiem, jo nepietiekami organizēts ir bioloģisko produktu noiets. Tiklīdz Latvijas bioloģiskie saimnieki iekļausies pārtikas apgādes sistēmas vairumtirdzniecības tīklā, pavērsies arī eksporta iespējas. Tieši ar bioloģiskajiem produktiem Latvijas zemnieks spētu sekmīgi konkurēt ES tirgos, jo tur pēc tiem strauji aug pieprasījums, ko nespēj apmierināt vietējie ražotāji. ES patērētāji pieprasa arvien lielākus bioloģiskās lauksaimniecības produktu apjomus, bet pāreju uz to daudzviet ierobežo augstais piesārņojuma un industrializācijas līmenis. Tā ir lielā iespēja mūsu lauksaimniekiem! Pievērsiet uzmanību: ES pārskatos Centrālās un Austrumeiropas reģions kopumā tiek vērtēts kā milzīga agropotenciāla reģions.
Vai tas nenorāda uz iemesliem, kāpēc vēl pirms iestāšanās ES tiekam brīdināti, ka finansiālais atbalsts Latvijas lauksaimniecībai tiks ierobežots?
Bioloģiskā lauksaimniecība Latvijā pēdējo gadu laikā strauji attīstās – palielinās sertificēto saimniecību un apsaimniekoto zemju platības. Tās attīstību Latvijā veicina gan sociālekonomiskie, gan vides apstākļi. Piemēram, darbaspēka izmaksas Latvijas laukos ir samērā zemas un nesadārdzina bioloģisko ražošanu. Tikai 20 procentos no lauksaimniecībā izmantojamās zemes platībām tiek iestrādāti minerālmēsli, un ar augu aizsardzības līdzekļiem tiek apstrādāti 11,7 procenti lauksaimniecības zemju. Latvija ieņem 10. vietu 142 valstu sarakstā pēc sava ekoloģiskā stāvokļa un veikuma apkārtējās vides saglabāšanā. Zeme ir nobriedusi, vajag likt lietā zināšanas. Šajā ziņā Latvijas zemniekiem lieti noderējusi citu valstu pieredze, ko apguvuši un zemniekiem kursos tagad jau spēj demonstrēt Latvijas profesionāļi.
Kāpēc izaugsme bioloģiskajā lauksaimniecībā Latvijā vērojama tieši pēdējo gadu laikā?
Pavisam noteikti liela nozīme bijusi valsts finansiālajam atbalstam – no 2001. gada bioloģiskajai lauksaimniecībai tiek piešķirtas subsīdijas. Lai arī strauji augoša, tomēr pagaidām vēl neliela ir bioloģiskās lauksaimniecības izplatība gan Latvijā, gan pasaulē. Latvijā ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm 2001. gadā 219 sertificētas saimniecības apsaimniekoja 0,53 procentus (10549 ha) no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm, galvenokārt ražojot graudus, pienu un dārzeņus.
Pasaulē lielākās bioloģiskās lauksaimniecības platības ir Austrālijā (46,1 procents), bet tur zemes ir neauglīgas un galvenokārt tiek audzēti liellopi eksportam uz Japānu. ES bioloģiskā lauksaimniecība aizņem aptuveni trīs procentus, Kanādā – 1,3 un ASV – 0,2 procentus no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm. Kopumā pasaulē bioloģiskajā lauksaimniecībā tiek izmantoti 11,5 miljoni hektāru zemes, bet tas ir tikai viens procents no visām iekultivētajām platībām. Tātad, lai gan bioloģiskā lauksaimniecība strauji attīstās, pasaulē dominējošā loma vēl ir pārējām lauksaimniecības sistēmām.
Bet ko par to saka tautas gudrība? Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ!
