Lauku mājās «Raudziņi» Vilces pusē sešus mēnešus gadā neatlaidīgi saimnieko Ceronis Bīlmanis, palīdzot māsai sakopt mantoto māju. Viņa dzīve ir raiba kā dzeņa vēders.
Lauku mājās «Raudziņi» Vilces pusē sešus mēnešus gadā neatlaidīgi saimnieko Ceronis Bīlmanis, palīdzot māsai sakopt mantoto māju. Viņa dzīve ir raiba kā dzeņa vēders, taču slikto Ceronis (tikai tā viņu vajagot saukt retā vārda dēļ) noliek sāņus un ar gaišu skatu stāsta par visu, kas tuvs, arī par savdabīgajām lietām, kas nu atrodas Raudziņu sētā, iespraucot pa kādam elegantam jociņam un ar ironiju izsakot vajadzīgo domu.
Amerikāņi ziemā piedzīvoja «katastrofu»
Ceronis sevi dēvē par gājputnu, jo katru gadu kā stārķis mēro ceļu pāri okeānam uz auksto zemi – Latviju. «Es esmu dzimis Latvijā, taču neesmu tā pa īstam atgriezies,» teic Ceronis. Kara laikā viņam brīvprātīgi piespiedu kārtā bija jādodas uz Vāciju, kur viņš sāka studēt Baltijas universitātē. Ceronis bija ļoti tuvu iecerētās specialitātes inženiera grādam, taču liktenis studijas apturēja. 1949. gadā viņš aizbrauca uz ASV, kur viņa mājas ir vēl joprojām. «Dzīvoju netālu no Vašingtonas. Kad pirmo reizi tur ierados, mani pārsteidza ārkārtīgi siltais klimats. Kā es svīdu! Aukstākajos mēnešos tur pieturas vidēji plus 10 grādu, taču pērn iestājās briesmīga ziema, īsta katastrofa – uzsniga sniegs!» smej pieredzējušais vīrs. Pieradušam pie siltās Amerikas, mūsu vasarās Ceronim nav karsti, te ir tieši tā, kā vajag.
ASV Ceronis pieteicās augstskolā, lai trešo reizi (pirmais mēģinājums bija pirmskara gados Rīgā) sāktu studijas. Ar apbrīnojamu mērķtiecību pēc 13 gariem gadiem, kuros, apvienojot mācības ar darbu, ziedojot tam nakts stundas, Ceronim bija ilgi gaidītais diploms kabatā. Un tad jau radās iespēja strādāt par būvinženieri. Tagad gan astoņdesmit gadu vecais vīrs jau ir pensijā.
Pirms pieciem gadiem Ceronis atkal ieelpoja dzimtenes dzestro gaisu. «Atbraucu uz manas mīļās memmītes (tā mēs saucam manu mammu) 100 gadu jubileju. Agrāk šeit ierasties nedrīkstēju. Sākumā, kamēr bija krievu laiki, es strādāju pie ASV kara flotes, tātad pie ienaidnieka. Bet, kad padomija izjuka, kā gan es varēju laist garām memmītes lielo jubileju? Iepriekšējais gads gan man bija grūts, jo latviešu kapos ASV tika apglabāta mana sieva,» stāsta Ceronis.
Viss ir iespējams
Jau pirmajā ciemošanās reizē darbīgais ārzemju latvietis devās apskatīt Raudziņus. Ceronis atceras, ka uzreiz pretī steidzies rentnieks, sacīdams māsai Dzidrai Vēverei: «Ā, jūs esat tā jaunā saimniece! Mājai jāsalabo tekošais jumts un arī plīts nevelk – skurstenis jāpagarina.» Un tā sākās mājas uzlabošanas darbi, kas turpinās vēl šodien, jo Ceronis teic, ka nevar apstāties pēc tam, kad strādāts jau visu mūžu. Simts gadu vecās ķieģeļu ēkas ar dakstiņu jumtu griesti vietām bija iebrukuši, sijas sākušas trūdēt. Viena mājas puse bija apdzīvojama vasarās, bet otra puse – grausts. Arī logi bija aizmūrēti vai aizklāti un nolaista kūts. Vārdu sakot, māja sauca pēc čakla saimnieka un darbīgām rokām.
Pirms pāris gadiem rentnieks aizgāja dzīvot uz blakus pagastu, bet Ceronis izlases veidā sarunāja vairākus strādniekus, kas darbojas uzteicami. Pats viņš katru gadu 27. martā ierodas un 27. septembrī dodas atpakaļ uz Ameriku.
«Nepalieku ilgāk, jo vairāk par pusgadu te nevaru braukt ar ASV autovadītāja apliecību,» skaidro Ceronis. Nu kur tad ir labāk? «Nekur nav labāk. Kur esi, tur ir labi, tikai varbūt citādi. Visur ir gan jauki, gan slikti cilvēki. Tādus var atrast jebkurā valstī. Nav lielas atšķirības. Labāki dzīves apstākļi? Jā. Lai labāk dzīvotu, cilvēkiem ir vairāk jāstrādā. No nekā nevar uztaisīt kaut ko. Latvija diemžēl tika izlaupīta – latviešus izveda, bet ieceļotāji iebrauca. Mums ir laimējies, ka Latvija nu ir brīva. Diemžēl ir atstāts negatīvs mantojums, un tas ir pārmērīga alkohola lietošana. Atceros, pirms kara iedzēra pa glāzītei uz svētkiem, bet ne tik traki kā tagad. Bija jau pa kādam šņabdegunam, bet ne tik daudz. Otrkārt, palikusi neuzticamība. Daudzi vārdus «aizdot» un «atdot» uztver kā sinonīmus. Nevar uzticēties – tas mani pārsteidza. Ja neskatās uz nagiem, strādātprieks apsīkst. Laikam pierasts pie stingrās uzraudzības padomju laikā, ka tagad brīvprātīgi strādāt negribas. Es vēlējos uzcelt šķūnīti. Strādniekiem uzreiz gatavs arguments: «Tas nav iespējams, to nevar izdarīt! Un tā tālāk. Es pierādīju, ka tas ir iespējams – sētā stāv šķūnis, veikli uzcelts un ilgi kalpos. Bet tās visas ir sliktas lietas, un par tādām daudz nav jārunā,» smaidot uzsver Ceronis.
Divas karoga kārtis Raudziņu sētā
Raudziņu kopējā zemes platība ir 22 hektāri, no tiem divi hektāri ir piemājas zeme, kur agrāk atradies skaists ābeļdārzs, bet pārējo zemi saimnieki iznomā. Ceronim lauku sētā izdevies realizēt vairākas savdabīgas idejas. Karstajās vasaras dienās visi var nomazgāties «saules dušā», un tā nebūt nav vienkārša dušiņa. Uz to pa cauruli tek no dīķa ūdens, ko dienas gaitā uzsilda siltie saules stari augstāk uzstutētajā mucā, kas pārklāta ar plēvi. Jau iztālēm pamanāmi Raudziņu sētas 13 un 14 metru augstie karogu masti. «Tie ir no egles koka. Kāpēc divi? Redzat, 4. jūlijā es uzvelku gan Latvijas, gan Amerikas karogu. Kad svētki šai valstij, mastā plīvo tikai sarkanbaltsarkanais karogs, ja svētki ASV, tad uzvelku zvaigžņoto karogu. Un vēl blakus Latvijas karogam mastā plīvo tās valsts karogs, no kuras pie manis ierodas ciemiņi. Tādēļ es parasti saku, lai neved man nekādas dāvanas, lai tikai paņem karogu,» skaidro interesantais vīrs. Šonedēļ tika uzslieta stārķa ligzda. «Māsa teica, ka māja nedrīkst būt bez stārķa ligzdas, kas tad bērnus nesīs? Visu apkārtni aplūkoju, bet ligzdu neatradu. Nācās vien pašam tādu būvēt. Paaicināju kaimiņus palīgā, un – stārķa ligzda gatava. Vakar viens putns garām palidoja, laikam noskatīja manu ligzdu!» apmierināts saimnieks.
Jāteic, ka Raudziņus atrast nav viegli, uz turieni krustu šķērsu ved zemes ceļi, un te pēkšņi, pavisam negaidīti stāv norāde – ceļa zīme «Ceroņa ceļš». Gluži vai neticami! «Vienu vasaru apskatījos, ka pie mums grūti piebraukt – ceļa nav. Rentnieks mājup brauca ar traktoru pāri laukam. Tas jau nekur neder. Salīgu grantsvedēju un uztaisīju kārtīgu ceļu. Pagastā dzirdēju cilvēkus runājam, ka tas dullais amerikānis savu ceļu taisa. Un tā arī tapa Ceroņa ceļš. Noskaidroju, ka drīkstu to saukt savā vārdā. Arī lai draugiem vieglāk mūs atrast.»
Brīvajā laikā viņš tulko angļu grāmatas par reliģisko filosofiju latviski. «Vēl neviena nav izdota, bet, kas to zina, kā būs turpmāk,» domā Ceronis, un viņam ir skaidrs, kas Raudziņos darāms vēl un vēl. Lai viss izdodas!
