Daugavpils teātris. M.Mituā «Lēciens gultā». Režisors M.Mamedovs.
Daugavpils teātris. M.Mituā «Lēciens gultā». Režisors M.Mamedovs.
Lai nospēlētu komēdiju, kas būtu smieklīga ne tikai pašiem aktieriem, bet arī skatītājiem, jāsakrīt vairākiem svarīgiem punktiem, proti, jābūt labai dramaturģijai, spēcīgai režijai un vērā ņemamiem aktierdarbiem. Vēl vairāk – situāciju komēdijā jāpakļaujas pat zināmiem skatuviskiem kanoniem un iepriekš paredzamiem notikumiem, tāpēc, lai komēdija aizrautu skatītāju, režisora meistarība un izrādes tehniskā uzbūve ir viena no galvenajām panākumu atslēgām. Tieši šādu režisora meistarskolas paraugu izdevās redzēt sestdienas vakarā, kad Jelgavas kultūras namā nu jau atkārtoti viesojās Daugavpils teātra krievu trupa ar Marsela Mituā komēdiju «Lēciens gultā». Viesrežisors no Maskavas Mihails Mamedovs, kas vairākkārt iestudējis izrādes Daugavpilī, ar savu darbu ir pierādījis, ka baumas par komēdiju režisoru katastrofālu trūkumu ir nepatiesas. Par daugavpiliešu lēkšanu gultā jāteic, ka šī komēdija noteikti savā tehniskajā izveidē un mizanscēnu sakārtotībā ir nesalīdzināmi pārāka par latviešu teātros redzētajām neskaitāmajām beztempa un bezstila pretenzijām uz komēdijas žanru. Bet nu par izrādi kopumā. Kā jau žanrs pieprasa, izrādes darbība būvēta uz pārpratumu un negaidītu situāciju virknes. Sižeta centrā – vairāki samezglojušies mīlas trijstūri. Bērnu grāmatu izdevējs Filips (M.Samodahovs) un viņa sieva Žoziana (Ž.Lubgane) nolēmuši doties vakariņot uz restorānu, taču izrādās, ka uz viņu ekstravaganti apaļo laulības gultu tieši šajā vakarā slepenās mīlas priekšnojautās pretendē vairāki (!) mīlas pārīši… Kaislīgos mīlniekus pārņēmis tāds kā mīlas trakums, kas jau tā kutelīgo situāciju sarežģī arvien vairāk. Un tā nu apaļā laulības gulta kļūst gandrīz par tādu kā miesisko prieku arēnu, kurā lec, virpuļo, fotografējas, slēpjas un pa starpām arī mēģina mīlēties visi izrādes varoņi.
Galvenajā lomā – bijušais jelgavnieks Viktors Jancevičs, kas izrādē spēlē mājas dizainera Žerāra lomu un kura atveidotais raksturs autora iecerēts kā visu pikanto intrigu netiešs vaininieks. Arī režisors M.Mamedovs asprātības un ekstravagances akcentu uzlicis Žerāra tēlam, padarot to izkāpināti atraktīvu, ārēji spilgtu un krāsaini klaunisku. Aktieris V.Jancevičs ar savu lomas zīmējumu tiek galā vienkārši apsveicami, un, lai gan pirmajās epizodēs Žerāra tēls it kā «izlec» no kopējā aktieru ansambļa, turpmākajā darbībā V.Jancevičs ne tikai attaisno sava tēla kliedzošo ārišķību, bet arī kļūst par visas izrādes vienojošo elementu.
Ja par izrādes režisora darbu tiešām jāizsaka vislielākie komplimenti, tad gluži pretējas izjūtas pārmāc, kad jāizsakās par izrādes skatuvisko un skanisko noformējumu. Arī zinot to, ka teātrim ir maz naudas, nav tomēr pieņemami, ka uz skatuves salikts kaut kas tāds, kam ar vārdu scenogrāfija ir visai mazs sakars. Bezpersoniski brūnās istabu sienu stalažas kombinācijā ar rakstnieku bistēm liek aizmirst patiesību, ka skatuves noformējums ir profesionāla māksla un daļa teātra… Tikpat rūgtas pārdomas ir arī tērpu sakarā, varbūt vienīgi izņemot Žerāra svētku tērpu (krokota zelta fraka un amizanti maza koķeta cepurīte). Muzikālais fons, kas izmantots izrādē, iespējams, nav slikts, taču citā vietā un citā laikā. Ja tomēr mēģinām atcerēties, ka izrāde ir vienots veselums, tad visiem komponentiem, kas to veido (skatuve, tērpi, mūzika, režija) būtu jābūt kaut nedaudz, bet vienotiem. Šīs teatrālās vēlmes pietrūkst. Taču, lai nepabeigtu uz tik negatīvas nots, vēlreiz gribu pateikt, ka par spīti vizuālā un skaniskā noformējuma vājumam, aktieri, azartiskas spēles pārņemti, no skatītāja izvilina tās vieglās smieklu dzirkstis, kuras ikdienā mēs tik bieži pazaudējam. Un, iejūkot apaļās gultas izraisītajās kuriozajās kaislības, var pāri stāvoši smaidīt par dīvainajiem parīziešiem, kas nez kādēļ visi grib salēkt vienā gultā…
