Bijušie un pašreizējie pilsētas sporta skolas vieglatlētikas nodaļas audzēkņi šajās dienās uzņēma ciemiņu – Helmutu Froidenšteinu no Marburgas Vācijā.
Bijušie un pašreizējie pilsētas sporta skolas vieglatlētikas nodaļas audzēkņi šajās dienās uzņēma ciemiņu – Helmutu Froidenšteinu no Marburgas Vācijā.
Kopš 1992. gada, kad pēc vieglatlētu trenera Austra Cīruļa sarakstes ar Marburgas Vieglatlētikas kluba vadītāju Helmutu Froidenšteinu sākās ciešāka sadarbība, Helmuta kungs mūsu pilsētā viesojās trešoreiz. Toties savās mājās, Marburgas klubā, viņš ik gadu uzņēmis kādu grupiņu mūsu jauno vieglatlētu – noorganizējis iespēju piedalīties vairākās sacensībās, trenēties, iejusties dzīvē vācu ģimenēs, izbraukt Marburgas apkaimē ekskursijās un pat iesaistīties vācu valodas kursos. «Tas ir tāds mazs solītis Eiropas integrācijā,» smaidot saka Helmuta kungs, atbildot uz «Ziņu» jautājumu, kādas izjūtas viņu mudina uz šādu labdarīgu draudzību.
Kā jau Vieglatlētikas kluba vadītāju (šo sabiedrisko amatu viņš pildījis 25 gadus), jelgavnieki Helmuta kungu pirmām kārtām ieinteresējuši kā šā sporta veida pārstāvji. Otrkārt, viņam licies pievilcīgi, ka šajā grupā līdzās trenējas un draudzīgi sadzīvo krievu un latviešu bērni. Šogad kluba vadība beidzot nodota citās rokās (atrast vietnieku, kas tāpat gatavs darboties bez atlīdzības, nemaz neesot bijis viegli), un līdz ar amata pienākumiem jaunajam kluba vadītājam esot nodoti arī «visi gali», lai turpinātu sadarbību ar jelgavniekiem.
Vai Vācijas ciemiņš kopš iepriekšējās viesošanās Latvijā saredz pozitīvas pārmaiņas? «Rīga ir attīstījusies iespaidīgi. Veikali ir mainījušies. Taču dzīve ir koncentrēta galvaspilsētā. Jelgavā, kopš pazaudētas tās iespējas mašīnbūvē, cilvēki nevar atrast darbu. Tas ir redzams. Sporta skola ir mainījusies – tai tagad ir labas telpas. Un jūsu Ledus halle! Marburgā nav halles, mums, lai slidotu, jābrauc desmitiem kilometru,» Helmuta kungs konstatē, ka kopumā dzīve Latvijā iet uz augšu.
Viņš atzīst, ka prieks arī par jauniešiem – pirmie Marburgas ciemiņi nu jau beiguši skolas, kļuvuši par studentiem. «Arī Vācijā pēc kara bija trūcīga dzīve,» saka sirmais kungs. Aicinādams ciemiņus uz tagadējo Vāciju, viņš grib arī parādīt, ļaut nojaust, ka labāku dzīvi var sasniegt ar darbu un centību.
