Turpinājums. Sākums 6. un un 9. aprīļa numurā. Neērtuma un aizkaitinātības izjūta par neveiksmīgo izkāpšanu vēl negribēja izgaist, tāpēc tagad domās tika mammucim.
(Turpinājums. Sākums 6. un un 9. aprīļa numurā.)
Neērtuma un aizkaitinātības izjūta par neveiksmīgo izkāpšanu vēl negribēja izgaist, tāpēc tagad domās tika mammucim. Re, izlēma, ka tieši viņai, Sarmai, jābūt tai, kas pieskatīs lauku mājas, kamēr saimniece slimnīcā. Rīgā, Gaiļezerā. Nevarēja zināt, kad atkopsies un vai tas vispār notiks. Varbūt nekad vairs… Onkoloģiskajā nodaļā jau ar niekiem nevienu neliek. Ak, bet tā vairs nav viņas, Sarmas, darīšana! Viņai te jāpadzīvo kādas pāris nedēļas, gan jau tad radi pa visiem kopā kaut ko izdomās. Varbūt viss vēl būs labi, sadakterēs tantuku, un viņa varēs braukt mājās uz savu «čuhņu». Nez cik tai Tauriņietei gadu? Neiedomājās mājās pajautāt. Liekas, ka pusmūžs jau pāri… Ak, laukos jau visas, kam pāri četrdesmit, vecenes vien ir! Nodzinušās darbā, pārgurušas mūžīgajā nevaļā vai, gluži otrādi, bezcerīgajā bezdarbībā. Sarma to zināja – pilnas avīzes taču pierakstītas ar to, cik bezcerīgi ir mūsu lauki…
Mammucis toreiz vēl bija nopriecājies, ka viss tik laimīgi sakrīt – taisni Sarmas brīvdienu laikā. Atpūtīsies no tās universitātes, viņa bija sacījusi. Filozofi taču ir vissmagākā fakultāte! Par to māmiņa bija cieši pārliecināta, un šo viņas pārliecību nesagraus neviens un nekad. Dodama meitai pilnu vaļu, savu dzīvi dzīvojot un veidojot, viņa arī pret filozofiem neiebilda, tikai novaidējās: «Vai, die, meit, vai tad tu to varēsi… Kam sievieša cilvēkam filozofi? Sevi tīši mocīt… Būtu nu ko praktiskāku izvēlējusies, lai dzīvē noder.» It kā viņai, Sarmai, tāpat kā Diogenam būtu jāsēž mucā! Jāpiekopj bezgala askētisks dzīvesveids un jārisina vienīgi gudras, dziļi filozofiskas sarunas. It kā jaunajām sievietēm, lai dzīvotu labi, nu visām būtu jāizsitas advokātēs.
Sarmai līdzi iedeva naudu – iztikšanai –, iestāstīja, kā atrast tuvējo veikalu. Nomierināja, ka vienīgais lops mājā ir kaķis, ka dārzs noteikti nebūs jāravē – kārtīgs lauku cilvēks to sakopj jau līdz Jāņiem. Bet, ja nav ravēts, tad lai tāds arī paliekot… Varbūt nemaz nevienam vairs nevajadzēs tos burkānus un kāpostus, mamma bija steidzīgi, pusslepeni nopūtusies, dodama vadošus norādījumus. Atpūtīsies. Grozīsies pa māju, lai kāds nejaušs garām blandoņa, ja tāds gadītos, redz, ka te cilvēki vēl dzīvo. Citādi, kas zina, kaut kādi veči sataisīs «bomžatņiku», jaunatne sarīkos «tusiņu», un – ardievu mazā, viegli degošā koka mājele! Nav jau nekāda pasaules manta, tomēr – cilvēkam dzīvošanai domāta. Kur tad, ja kas, Tauriņietei iet?
Sākumā Sarma gribēja protestēt, taču tad padomāja, padomāja un nolēma: ak, lai nu būtu! Tāda romantika! Viena pati vientuļā lauku mājiņā. Kā lauma, kā feja, meža meita vai nez kas vēl… Neko tādu viņai vēl nebija nācies piedzīvot un izbaudīt. Palaidīs garām šo izdevību – kas zina, cita var nemaz negadīties.
Kad Sarma beidzot ienāca Ezertaureņu pagalmā, sētsvidū jau grozījās tas pats apspeķoto džinsu īpašnieks. Ieraudzījis meiteni, viņš, brīdi pagrozīja savu plaukstu, kā pētīdams, vai ir pietiekami tīra, pēc tam to parīvēja gar džinsu sāniem, tad beidzot stiepa pretī – sveicienam. Mute pavērās platā smaidā, atklādama visus…, nu kādus trīs, priekšējos zobus. Visus vienādi dzeltenbrūni nopīpētus un apdrupušus. Ļāvis Sarmai labi aplūkot savu mutes kapsētu, viņš, švepstēdams un stostīdamies, ierunājās:
«E… e… eš… jau užreiž tā domāju, ka tu už šejieni. Nevienš citš, eš šev šačīju, te ārā nekāptu…»
Sarma gan roku pretī pastiepa, taču domās pie sevis nošņāca:
«Ēzelis tāds! Būtu varējis jau uzreiz pieturā ierunāties… Nevajadzētu man pašai to smago ceļasomu stiept.»
Vīrelis turpināja skaidrot:
«E… eš…, kamēr to valodu užņemu… Manaš mājaš tepat, kaimiņoš, vienu pieturu atpakaļ džīvoju… Čitu māju jau te tuvumā nav. Trāpīju taišni kā ar pirkstu di…,» runātājs uz mirkli sastomījās, tad, kļūdu izlabodams, atsāka: « … pirkštu debešīš. Eš jau tā rēķināju, ka taišni šodien te kādš var atšabraukt.»
Tiklīdz labā roka no sveicināšanās bija brīva, vīrelis šāva to pie pakauša. Kasot papliko galvvirsu, naģene noslīdēja galīgi uz acīm, un nu, lai kaut cik redzētu sarunu biedreni, viņam ne tikai deguns bija jāpaslien gaisā, galva pamatīgi jāatliec, bet arī pašam tādā kā pustiltiņā jāatliecas – kā gaisa vingrotājam, kad tas uz trapeces pūlas saglabāt līdzsvaru. Taisni brīnums, kā tā naģene nevēlās nost.
«Nu tad tā,» vīrelis sāka «šefot», «te nu tu džīvoši, kamēr Tauriņiete pa šlimnīču. Vēžis, kaš ta’ čitš šai var būt…»
Tad, laikam apjēdzis, ka tā nevajadzētu runāt pat ar attālu sirdzējas radinieci, aprāvās un samulsumā žigli grūda kreiso roku pie dibena. Drusku pakasīja, lai veidotos maza pauze un nedaudz pagaistu paša samulsums, tad, it kā iepriekšējā misēkļa nemaz nebūtu bijis, turpināja:
«Lopa te neviena nav. To tu jau laikam žini. Vienīgi kaķiš. Kaķene, tā man domāt. Než kur nolīdusi, vakar ne pa kam nevarēju šašaukt… Vienai tev te baileš nebūš? Ja kaš, varu tev šavu šuni aiždot. Būš drošāk.»
Sarma pasmaidīja:
«Paldies, nevajag, bail nebūs. Man ierocis ir līdzi. Pistole.»
Jau vīrelim labā roka bija lēni cēlusies pie pakauša, lai atkal to ierastā kārtībā pakasītu, taču nupat izdzirdētais jaunums bija tik negaidīts un satriecošs, ka rokas un to virzieni pilnīgi sajuka – labā acumirklī šāvās uz leju, ķeroties pie dibengala… Steidzīgi, satraukti, kā meklēdama padomu šajā vietā, kad galva atsakās palīdzēt…Tā viņam laikam ir vislielākā samulsuma pazīme, ar smaidu nodomāja Sarma. Kreisā roka pa tam ierastā manierē jau kasīja pakausi. Acis kļuva apaļas kā apogam. Vīrelis pēkšņi izbijies un vienlaikus tomēr tā kā neticīgi, bet bažīgi lūkojās tajā, goda vārds, trakajā pilsētas skuķī. Maz kam mūsu dienās ir kāds ierocis, tak ar to arī apieties jāprot… Ja nu šitā spindele nemāk? Vai, sacīsim, pēkšņi no kaut kā pārbīstas? Ka bliezīs virsū! Vai ja šaujamam gailis pats nospiežas pavisam nejauši… Cik tur vairs tālu līdz nelaimei, tiesu lietām vai – bail pat domāt – līdz nelabam galam un pat bērēm! Tik pamatīgā stresā abas rokas žigli samainījās vietām. Tagad labā kasīja pakausi, bet kreisā – pakaļgalu. Abas darbojās vēl lielākā ātrumā, tomēr nekāds kaut cik saprātīgs padoms neradās. Vienīgais, ko viņš spēja izgrūst, bija:
«Muldi!»
Sarma uzjautrināta pasmaidīja:
«Netici? Parādīt? Gāzes pistole,» viņa teica, tāpat kā sarunu biedrs, izmantodama uzrunai «tu» formu: te, rādās, nebija ko ceremonēties – un sāka rakāties pa savu ceļasomu.
Ja jau gāzes, tad nav tik traki, nodomāja apogacis un tomēr atkāpās pāris soļu atpakaļ:
«Nevaiga, nevaiga… tiču, tiču.»
Uzzinājis, ka Sarmai kā sniegs uz galvas uzkritis tāds romantisma un varbūt arī briesmu pilns piespiedu brauciens, draudzenes brālis bija atstiepis savu no kaut kādām ārzemēm atvesto rotaļpistoli. Pēc skata tik līdzīgu īstajai, ka «ar šito var mazas banciņas ņemt», – kā pats smaidot izteicās.
Sarma notēloja, ka labuprāt būtu sīkajam vīrelim pa gabaliņu parādījusi savu ieroci, bet – kad ne, tad ne. Viņa viegli paraustīja plecus un, gandarījumu slēpdama, atkal aizvilka ciet somas rāvējslēdzi. Patiesību sakot, gluži melots vis nav. Viens ierocis viņai patiešām bija – gāzes baloniņš –, bet tas nu tā – ekstrēmiem gadījumiem.
Kaimiņš – vai kas nu viņš te skaitījās – bija noticējis, ka Sarma ir bruņota, un ar to pilnīgi pietika. Ja viņa pareizi izprot lauku tradīcijas, tad jau rīt ne tikai šajā, bet arī pārējos tuvējos pagastos visi zinās, ka Ezertaureņos tagad uz vasaru un vecenes slimības laiku mitinās pustraka rīdziniece ar šaujamo.
Brīsniņu vēl pagalmā padīdījies, kaimiņš pēkšņi ar pamatīgu plīkšķi piesita sev plaukstu pie pieres. Sarma sākumā pat iztrūkās, tik negaidīti tas bija, taču tūdaļ arī uzzināja iemeslu:
«Jo… jo… johaidī! Gandrīž pašu galveno aižmiršu. Kad «ātrie» Tauriņieti veda prom, šī iedeva man mājaš atšlēgu. Piebrauča ar višu šarkano kruštu un vēl paprašīja, lai jūšējiem už Rīgu pažiņoju. Taišni tamdēļ nāču šurpu – un, še tev, brālīt, Vašaršvētki! – gandrīž aižšamiršāš…»
Runātājs sāka drudžaini gramstīties pa kabatām: vispirms izplikšķināja un izčamdīja visas speķainās jakas kabatas, tad tāpat turpināja darboties gar noļukušajām un tikpat speķainajām džinsenēm. Beidzot atslēga atradās – iestūķēta tajā mazmazītiņajā kabatiņā pie jostas, kuras nozīmi un lietderību Sarma, sieviete būdama, nekad nebija varējusi izprast. Varbūt tā domāta kabatas pulkstenim? Taču tad tam arī jābūt mazmazītiņam, kādi vīriešu pulksteņi parasti nemēdz būt…
To visu te tagad Sarma varēja apfilozofēt ilgi un pamatīgi, jo vīrelis kabatiņā spēja iebāzt tikai vienu pirkstu, un arī tad – vienīgi līdz pusei. Ja iebāza divus, tie iesprūda un vairs nebija saliecami. Tādā veidā atslēga ārā nebija dabūjama.
Iespējams, ka šim tā ir vienīgā necaurā kabata, Sarma iedomājās. Redzēdama, kā vīrelis šņākādams mokās, viņa pie sevis pasmaidīja. Vajadzētu šito mazo nīkuli pacelt aiz kājām gaisā un tirināt tik ilgi, līdz atslēga izkrīt pati.
Kaimiņš pa tam pūlējās, cik spēdams. Ar vienu pirkstu nu nekādi nebija iespējams izķeksēt aiz bikšu vīles aizķērušos atslēgas robiņus, divi pirksti tā pavisam nelāgi iesprūda… Vīrelis pūta, stenēja, elsa, rauca pieri un degunu, pārmaiņus kasīja te pakausi, te dibenu, dumji un vainīgi smaidīja, taču – viss velti. Sarma stāvēja un pacietīgi gaidīja, nedaudz smīnēdama. Viņa pēkšņi iedomājās: iespējams, ka šis taisni tāpat, aiz muguras stāvēdams, smīnēja par mani, kad nejēdzu autobusa durvis pati attaisīt.
Pat pēc plecu uzraukšanas, lēkāšanas uz vienas un otras kājas, šķiebšanās uz abiem sāniem pēc kārtas, ilgas un smagas sēkšanas un šņākuļošanas atslēga joprojām palika, kur bijusi. Sarma, sataisījusi iespējami nevainīgāku ģīmi, piesardzīgi bilda:
«Varbūt vajag tās bikses pavilkt nost… tad būs vieglāk dabūt atslēgu…»
Turpmāk vēl.
