«Man viss ir apnicis, neko vairs negribu..» (23.01.02.ZZ) izlasot, rodas tiešām drūma nolemtības izjūta. Punkts un āmen!
«Man viss ir apnicis, neko vairs negribu..» (23.01.02.ZZ) izlasot, rodas tiešām drūma nolemtības izjūta. Punkts un āmen!
Arī man gadījies runāt ar jauniešiem, kurus nekas neinteresē, kaut kāda pataloģiska vienaldzība, apātija. Pusaudži, kas līdzīgi piepūstam balonam (vizuāli kaut kāda forma, bet saturs – nulle). Te nu īstais materiāls gan narkotikām, gan alkoholam, gan… Turpinājumu lasiet kriminālās hronikas lappusē! Tunelis bez gaismas galā. «Ekosistēma Jundā» («Ziņas» 30.01.02.). Septiņas lielākas sejas, septiņas mazākas sejiņas un divdesmit astoņas zvaigznītes no attēla ienesīs gaismu telpā pat no avīzes lapas. Un – ārprāts! Šo bariņu «menedžē» deviņpadsmitgadīgs jauns cilvēks.
Izbrīns un cieņa pārņem, iedomājoties viņu audzinām necik jaunākus pusaudžus, nevis dirnam pie veikala durvīm ar alus pudeli rokā vai sūcam «zālītes» dūmiņus. Ne vairs punkts, ne āmen!
Izrādās, ka ir starp mums Cilvēki, pie tam jauni, kas izmanto savas tiesības būt cilvēkiem, jo cilvēka galvenā pazīme ir redzēt un, ja vajag, rūpēties par blakusesošo, galvenokārt vājāko. Fotogrāfijā redzamie septiņi pusaudži, gribas ticēt, būs Cilvēki, uz kuriem varēs likt lielas cerības par tautas nākotni.
Patētiski varbūt, bet tiešām tā ir vienīgā cerība. Izvērtējot šos abus situāciju aprakstus, uzprasās šāds secinājums. Jaunieši jūtas kā krustojumā ar duci ielām, bet bez ceļa zīmēm. Kas, kur, kā? «Tumša nakte, zaļa zāle.» Un tad rokas nolaižas un pārņem apātija. Bet tādu Ugu, manuprāt, varētu atrast vēl, un, ja tiem piešķirtu (ne jau finansējumu), bet telpas ar minimālām ērtībām, lai šie zēni un meitenes varētu bez bailēm jebkurā laikā pabūt kopā ar saviem aprūpējamiem mīluļiem.
Tā ļoti vienkāršā veidā (un lēti) bērniem un pusaudžiem tiktu ieaudzināta līdzjūtība pret mazākajiem un gādība par viņiem. Tas ir cilvēcības pamatnoteikums. Tad varētu atcelt alkohola tirdzniecības aizliegumu nakts stundās. Nebūtu vajadzības pēc pretnarkotiku un pretalkohola komisijām, jo jaunatne ar tai piemītošo maksimālismu skrietu garām gan šņabja rindām, gan «točkām». Un, satiekot uz ielas pusaudzi, varēsim viņu pavērot ar labpatiku, nevis riebumā novērsties. Un varēsim bez bažām nosvītrot lozunga otro daļu. Tas ir viens ceļš, vēl iz daudziem citiem. Meklēsim!
Zigfrīds Mazaļevskis, pedagoģisko zinātņu diletants
