Tuvojas 11. maijs – Jelgavas 2. ģimnāzijas 80 gadu jubilejas svinības, kas izvērsīsies kā liels pedagogu un absolventu salidojums. Tādēļ tagad ir īstais brīdis atskatīties skolas vēsturē.
Tuvojas 11. maijs – Jelgavas 2. ģimnāzijas 80 gadu jubilejas svinības, kas izvērsīsies kā liels pedagogu un absolventu salidojums. Tādēļ tagad ir īstais brīdis atskatīties skolas vēsturē.
Beidzoties Pirmajam pasaules karam, Latvijā sāka atgriezties bēgļi. Jelgavā, kur tolaik bija tikai viena latviešu (klasiskā) ģimnāzija, radās nepieciešamība atvērt otru. Tā ar Izglītības ministrijas pavēli 1922. gada 1. jūlijā tika nodibināta Jelgavas 2. valsts vidusskola. Par tās direktoru kļuva Ģederts Odiņš, sabiedriski ļoti darbīgs, labi izglītots vīrs, kas nesen kā bija atgriezies no Krievijas. Iepazīdamies ar situāciju, mācību procesu tā laika klasiskajās ģimnāzijās, Ģ.Odiņš secināja, ka tās neatbilst modernajām prasībām un maz piemērotas reālajai dzīvei. Klasiskajās ģimnāzijās nebija ne darbnīcu, ne laboratoriju, ne kabinetu. Mācību procesā vairāk pastāvēja uz apgūstamās vielas «iekalšanu». No skolu beidzējiem tikai daļa iestājas augstskolās, bet pārējie absolventi papildināja bezdarbnieku rindas, jo viņi nebija sagatavoti praktiskajai dzīvei. Bija jārada jauna tipa skola – reālģimnāzija.
Pedagogu zieds
Ģ.Odiņš uzaicināja pie sevis arī bijušos kolēģus no Pēterburgas laikiem Jāni Gresti (bioloģija un ķīmija), Liliju Kempi (asistente ķīmijas kabinetā) un Frici Dravnieku (ģeogrāfija). Latviešu valodu mācīja Jūlijs Flūgins (Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieks, studējis filoloģiju Latvijas Universitātē, pedagoģiju Hamburgas un Gīsenes universitātēs), tieslietu zinības – Ādolfs Lauks (Tērbatas Universitātes absolvents, vēlākais Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētājs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris), franču valodu – Jānis Lauks (romāņu valodas un literatūru studējis Grenobles Universitātē Francijā), angļu valodu – Aleksandra Grudzinskaja (kņaze, Nikolaja II ģimenei tuvu stāvoša persona, kas pēc revolūcijas meklējusi glābiņu bēgļu gaitās Latvijā), matemātiku – Aleksandrs Birzvalks (beidzis Latvijas Universitātes Matemātikas fakultāti, studējis inženieru zinātnes Politehniskajā institūtā), dziedāšanu – Jānis Indāns (Rīgas Ķeizariskās mūzikas skolas absolvents, papildinājis zināšanas Parīzē, Drēzdenē un Leipcigā), zīmēšanu – Aleksandrs Strekāvins (beidzis Kazaņas un Rīgas mākslas skolas, papildinājies pie gleznotāja Jāņa Valtera Drēzdenē, Jelgavas ugunsdzēsēju priekšnieks). Par skolas ārstu un higiēnas skolotāju tika pieņemts Krišjānis Bušs (studējis medicīnu Tērbatā). Vidusskolas skolotāju izvēli direktors lielā mērā atstāja tikai savā ziņā. Pēc tam kandidatūras tika apspriestas arī pedagogu sapulcē. Laika gaitā izveidojās saliedēts un saskaņots pedagogu kolektīvs.
Visās klasēs obligāti bija rokdarbi. Zēniem tika ierīkotas koka un metāla darbnīcas. Tur arī gatavoja skolai mēbeles un mācību līdzekļus – tāfeles, skapjus un plauktus.
Latvijas skolu likumā lēmums par ticības mācīšanu skolā noteica, ka no ticības mācības jāatbrīvo tie skolēni, kuru vecāki iesniedz rakstisku lūgumu atbrīvot viņu bērnus no šā mācību priekšmeta. Bet tādu nebija daudz.
Ieviestā kabinetu sistēma
No sākuma katrai klasei bija sava telpa, un skolotāji devās uz tām atbilstoši stundu plānam. Izņēmums bija fizika, bioloģija, ķīmija, zīmēšana, dziedāšana un vingrošana. Tad pēc direktora Ģ.Odiņa priekšlikuma pedagoģiskā padome nolēma pāriet uz kabinetu sistēmu visos priekšmetos. Līdz ar to klašu telpas vairs nebija vajadzīgas, jo skolēni no mācībām brīvajā laikā uzturējās sava audzinātāja kabinetā. Katrs kabinets ātri vien pārvērtās par mājīgu darba vietu gan skolotājam, gan skolēniem. Viss vienmēr bija pie rokas, nekas nebija jāmeklē vai jāpārnēsā.
Lilijas Kempes vācu valodas kabinetā jaunākajām klasēm pie logiem parādījās aizkari, uz palodzēm – puķes, pie sienām – tabulas ar vācu valodas gramatiskajām formām, Vācijas karte, skapī – vesela bibliotēka ar viegli saprotamām un interesantām grāmatiņām vācu valodā.
Jūlija Gobziņa vācu valodas kabinetā vecākajām klasēm pie sienas bija Gētes un Šillera portreti, laba vecās Vācijas karte vācu valodā. Kabinetā atradās Gobziņa personīgais grāmatu skapis ar vācu klasiķu darbiem. Uz etažeres gulēja R.Vāgnera operu klavieru izvilkumi. Brīvajā laikā skolotāju varēja sastapt savā kabinetā labojam burtnīcas.
Valērijas Strekāvinas angļu valodas kabinetā starp logiem atradās glīts viņas pašas skapis ar angļu valodas grāmatām, pie sienas – liels Londonas plāns. Klasi greznoja divas Aleksandra Strekāvina ainavas.
Jūlija Flūgina plašais latviešu valodas kabinets izskatījās pēc lasītavas ar daudziem maziem gaiši pulētiem galdiņiem ar diviem krēsliem pie katra no tiem. Pie aizmugurējās sienas atradās iebūvēts grāmatu skapis ar latviešu rakstnieku darbiem, rokrakstiem, albumiem un fotogrāfijām. Skolā apgūstamo rakstnieku darbi tur bija daudzos eksemplāros. Pie sienām – rakstnieku portreti un ilustrācijas no viņu darbiem.
Aleksandra Birzvalka matemātikas kabineta visu priekšējo sienu aizņēma divas paceļamas tāfeles. Pie tāfelēm – kāpnītes, lai skolēni varētu aizsniegt to augšējo malu. Klases aizmugurē – skapis ar ģeometriskām figūrām, modeļiem, rasēšanas dēļiem, mērniecības instrumentiem, astronomisko teleskopu, projekcijas aparātu, diapozitīviem u.c. Klasē bija arī nolaižams ekrāns.
Marijas Akermanes vēstures kabinets sastāvēja no divām telpām – klases un muzeja. Vēstures muzejā bija savākta bagātīga vēsturiska kolekcija, pat ievērojamu dokumentu oriģināli. Tajā bija pavisam 1840 priekšmetu: senlietas, pergamenti, vecas grāmatas, gleznas, monētu un naudaszīmju kolekcijas, etnogrāfiski materiāli, kartes, tabulas u.c.
Friča Dravnieka ģeogrāfijas kabinets sastāvēja no trīs telpām: klases, kabineta un noliktavas. Gar kabineta un noliktavas sienām bija izbūvēti ērti plaukti un skapji. Kabinetā bez tiem vēl bija vitrīnas sīku priekšmetu un attēlu novietošanai. Klases priekšā atradās plaukti ar globusiem, bet aizmugurē – plaukts ar subtropu augiem: vīģi un citiem cietlapjiem. Klases tika piemērota filmu rādīšanai: ierīkots paceļams un nolaižams ekrāns, projekcijas aparāts, logi – ar aizvelkamiem aizkariem telpas aptumšošanai.
Pirktās kolekcijas papildinājās ar skolēnu un skolotāju atnestajiem priekšmetiem, augiem, iežiem, kas tika savākti bēgļu gaitās, ekskursijās: stepju līgas, ciedru čiekuri, Ukrainas melnzemes paraugs, Nīlas dūņu zeme, Vezuva lavas gabali un pelnu paraugi, Postoiras (Adelberga) alas stalaktīts, Kaukāza kalnu kristāli u.c.
Ļoti nozīmīga vieta skolas dzīvē bija Aleksandra Strekāvina zīmēšanas klasei. Tā aizņēma plašu telpu blakus zālei. Galvenās mēbeles bija gari un plati galdi, kas otrā stāva telpā tika nogādāti no ielas tieši pa logu. Sēdēšanai tika izmantoti pēc speciāliem zīmējumiem skolas darbnīcā pagatavoti ķeblīši. Šī telpa kalpoja ne tikai kā klase, bet arī kā darbnīca pašam A.Strekāvinam un arī skolēniem. Tur atradās arī daudz A.Strekāvina personisko mantu: rakstāmgalds, ģipša modeļi un citi priekšmeti.
Zīmēšanas klasē tapa noformējumi daudzajiem skolas uzvedumiem: dekorācijas, kostīmi, grima skices. Daudzu uzvedumu autors bija pats A.Strekāvins, bet vēl vairāk – viņa dzīvesbiedre, angļu valodas skolotāja Valērija Strekāvina. Abi dzīvesbiedri bija apveltīti ar dzīvu fantāziju un darbošanās prieku.
Jānis Greste saimniekoja dabas zinātņu kabinetā un ķīmijas laboratorijā. Tur bija gan dažādi aparāti, darbarīki, preparāti ķīmijas un bioloģijas izmēģinājumu veikšanai, bagātīgas tehnoloģiju un kristalogrāfijas kolekcijas, izveidots mineraloģijas muzejs. J.Greste uzskatīja: «Ja kolekcijas palīdzēs pazīt savu zemi, atvērt acis uz vērtībām, kas zemē slēpjas, ja kolekcija palīdzēs ciešāk saistīt zemi ar cilvēku, ja tā deldēs mazvērtības sajūtu un cels pašapziņu, tad tā attaisnos patērēto laiku un līdzekļus.» Savās stundās J.Greste runāja ne tikai par Latvijas dabas bagātībām un to izmantošanu, bet arī par aizsargāšanu.
Pateicoties īpašajām darba spējām un muzejnieka talantam, kabineti kļuva par modernākajiem visā valstī. Vairākus gadus pēc kārtas tur vasaras kursos pulcējās Latvijas skolu dabas zinību un ķīmijas skolotāji. J.Greste bija gandrīz fanātisks uzskatāmības principa realizētājs skolas darbā. Viņa vadībā 1923. gadā aizsākās skolotāju izmēģinātāju kustība.
Jāņa Indāna mūzikas kabinets bija bagātīgi apgādāts ar mūzikas literatūru un nošu materiāliem. Audzēkņu rīcībā bija deviņas klavieres un harmonijs.
Publikācija sagatavota, izmantojot 2. ģimnāzijas bibliotēkas materiālus un pateicoties bibliotekāres Laimas Ozoliņas atbalstam
