Turpinājums. Sākums 6., 9., 12. un 13. aprīļa numurā. Pārdevēja tagad pasmējās citādi, nu jau saprotoši, pēc tam pajautāja: «Pie kā tad tu esi atbraukusi ciemos?».
(Turpinājums. Sākums 6., 9., 12. un 13. aprīļa numurā.)
Pārdevēja tagad pasmējās citādi, nu jau saprotoši, pēc tam pajautāja:
«Pie kā tad tu esi atbraukusi ciemos?»
Sarma pie sevis nedaudz pabrīnījās par uzrunas formu un arī par to, ka viņu, izrādās, nemaz neaizvaino šis «tu». Te, laukos, no svešas mutes izteikts, tas izklausījās draudzīgi, nevis piedauzīgi vai netīkami familiāri, kā tas būtu Rīgā. Te jau visi tā.
Turklāt, jāatzīst godīgi, viņa taču arī savu jauno paziņu, to komisko kaimiņu, bija uzrunājusi tāpat – uz «tu». Izdzirdusi, ka Sarma nāk no Ezertaureņiem, pārdevēja apjautājās, kā tad Tauriņietei pa slimnīcu. Kas tad īsti kaišot? Ak, vēl nemaz nav zināms? Te, pagastā, visi runā, ka… Sieviete, stipri pietvīkdama, aprāvās pusvārdā. Gluži tāpat kā kaimiņš vakar. Lai mainītu sarunas tematu, viņa vēl pajautāja – gan bez īpašas intereses –, kāds tad tagad esot ezers. Vai nav stipri aizaudzis? Sen neesot tai pusē būts. Neiznākot laika. Un laukos jau tā – ja nav kādas īpašas vajadzības, tad kārtīgs cilvēks pa citu mājām apkārt neklimst. Ja nu vienīgi tāds nekur liekamais kā Šņuciņš… Viņš jau to mājas atslēgu glabājis, vai ne? Vai ta’ nav ko paņēmis? Ak, jā, viņa, Sarma, tak nevarot zināt… – pārdevēja atkal samulsa un vēl vairāk sapinās savā teicamajā. Smalkjūtīgi nelikdamās to manot, Sarma piekrītoši pamāja par atbildi uz pēdējo jautājumu, vienīgi par ezeru bija jāskaidro sīkāk:
«Nezinu, vēl neesmu nokāpusi līdz ezeram. Vakar pievakarē tikai atbraucu,» viņa sacīja, no šortu dibenkabatas vilkdama ārā naudas maciņu. Pārdevēja saprata mājienu, un iepirkšanās varēja sākties.
Kad Sarma, vēlreiz atmērojusi to pašu ceļu atpakaļ, ielēja uz lieveņa atstātajā māla bļodiņā pienu, kaķi joprojām nekur nemanīja. Viņa atkal drusku pasauca, bet nu jau bez īpaša entuziasma: gan vēders izmācīs – sagribēsies ēst, pats atnāks mājās.
Visu atceļu no veikala viņas domas bija aizņēmis ezers. Vainīga acīmredzot bija pārdevēja – ar savu jautājumu. Un karstums, protams. Nu Sarma beidzot kāpa lejā skatīties. Ne dvieli, ne peldkostīmu līdzi neņēma. Kam! Te – šajos džungļos… Te tāpat neviens dzīvs cilvēks nemanījās. Pat, ja nejauši parādītos vakardienas ciemiņš, viņš drīzāk laistos lapās, krusta nemetis, nekā mēģinātu glūnēt aiz krūmiem. Nav jau nekāds izvirtušais Rīgas «lūriķis».
Ezers tiešām bija stipri aizaudzis. Gar malu viss pilns kārklu, alkšņu, niedru un meldru puduriem, kas nomainīja cits citu, ieskaudami ūdeni zaļā gredzenā. Skaidri redzams bija, ka krasts dumbrains. Drusku skrajāks un tīrāks vienīgi tajā vietā, kur kādreiz ezerā vedušas laipas. No diviem platajiem dēļiem saglabājies vairs tikai viens, un nu būtu jāsaka – laipa, nevis laipas. Tātad laipa. Tā tagad stāvēja kā kliba kaza – uz pāris vēl nesapuvušajiem balstmietiņiem turēdamās, kūkumu uzmetusi, uz vienu sānu sašķiebusies. Sarma neriskēja uz tās spert tālāk par diviem soļiem, taču ar tiem pilnīgi pietika, lai būtu kur nolikt drēbes. Viņa lēni un ar baudu izģērbās, ļaudamās karstajam vasaras vējam, tad metās peldus. Ja nenostājās uz kājām, dumbru apakšā nejuta. Tur droši vien dēles dzīvo… Brr…
Ūdens bija gan silts, gan spirdzinošs vienlaikus. Nejauši norijusi krietnu malku, viņa nez kādēļ nodomāja, ka tas garšo pēc saldūdens zivīm. Pēc asariem, piemēram. Un vēl – pēc kalmēm un ūdens lēpēm. Pāris loku apmetusi, Sarma peldēja uz krastu – viņa nebija īpaši augstās domās par savu peldēt prasmi, turklāt vieta arī sveša. Ej nu sazini, kur te kāds avots slēpjas. Savilks vēl krampjus, sapīsies ūdenszālēs. Aizķersies aiz siekstas. Nav jau Jūrmala. Kas te glābs, ja kas? Vēlāk, kad apradīs, viņa nolēma, ja iepatiksies, stundām varēs nelīst ārā no ezera. Izkāpusi uz laipas, Sarma atkal ļāvās vasaras vējiem. Brīdi pastāvēja, līdz pavisam apžuva, tad paņēma drēbes, lai apģērbtos, taču pārdomāja: kas viņu te redz! Tāda pati kaila viņa lēni kāpa augšā kalnā. Nekad un nekur viņa varbūt vairs mūžā nevarēs tā – ļauties tik dziļai vienatnei un tik siltiem, smaržīgiem vējiem!
Ejot iekšā mājā, Sarma pamanīja, ka piena bļodiņa ir tukša. Tātad tomēr!
Nezinādama, ko lai uzsāk aiz garlaicības, Sarma nolēma lēnām apceļot māju. Guļamistaba jau bija apgūta. Dižistabai cauri izstaigāts. Pa plauktiem, skapjiem, atvilktnēm svešās mājās, kad saimnieces nav klāt, bija kaut kā neērti rakāties. Bēniņi! Sarmai tie pēkšņi iešāvās prātā, kad gribēja izpētīt, uz kurieni ved tās mazās, brūnās, ar vara krampīti aizdarītās durtiņas priekšnamā. Pa bēniņiem gan varēja vandīties bez sirdsapziņas pārmetumiem – skaidri taču zināms, ka tur cilvēki vienīgi visādas grabažas glabā. Atdarījusi krampīti, Sarma pustumsā taustījās augšup pa šaurajām, stāvajām un piegružotajām koka trepēm.
Pagāja labs brīdis, kamēr acis pierada pie pustumsas. Šaura gaismas strēle no bēniņu gala bezstiklu lodziņa, ar sīkiem puteklīšiem starā rotaļādamās, kā prožektors skatuvi izgaismoja telpas vidus daļu. Kā tik visa te nebija! Daļu mantības Sarma atpazina tikai no brīvdabas muzejā redzētā: miltu tīnes, pusizirusi sētuve, sarūsējusi cigoriņu grauzdējamā panna garā kātā, ar aizbīdāmu vāku. Zaļgani apsūbējusi vara ievārījumu vārāmā bļoda, petrolejas lampas – to te bija bezmaz vai vesels ducis: pie sienām stiprināmās, pie griestiem karināmās, uz galda liekamās. Žēl, ka visas bez cilindriem un gaismas atstarotāju bleķi gadu gaitā sarūsējuši. Tā nu gan būtu romantika, ja šitās varētu sakarināt un lietot! Kāds no saimniekiem agrāk droši vien bijis liels lasītājs.
Ar kāju paspērusi pakulainu linu šķiedras čupiņu, Sarma iztrūkās: aiz tās parādījās neliels, pelēkbalts, labi saglabājies skeletiņš. Laikam kāds sen pazudis kaķis. Gabaliņu tālāk mētājās velteņu pāris, kirzas zābaki no kādas armijas. Viņa tāpat nezināja, no kuras – vācu vai krievu. Divi sarūsējuši karavīru katliņi, viena zaldātu ķivere, stipri nobružāts preskartona čemodāniņš, ar kādiem savulaik aktieri ceļoja no vienas senas kara filmas uz nākamo.
Sarma pacēla koferīti, pamēģināja atvērt sarūsējušo slēdzi, un tas arī tūdaļ padevās. Tur iekšā, lielā nekārtībā samētāti, atradās visādi papīri. Neizskatījās, ka tie būtu kādi vērtīgie dokumenti. Protams, Sarma nodomāja, tos jau tā nemētātu pa bēniņiem. Mēģināja vienu atlocīt. Locījuma vietā tas bija tik sadilis, mitrumā brūngani izrūsējis, ka turpat rokās sabirza. Vēl tur bija nez kādas vecas skolas burtnīcas – ķeburainā rokrakstā aizpildītas, pilnas ar skolotāja sarkanajiem kļūdu labojumiem, piezīmēm un divniekiem, paša rakstītāja svītrojumiem, «klekšainiem» dzēsumiem – vietām līdz pat caurumiem. Sarma mēģināja saburtot, kas rakstīts uz lietusūdeņu nopleķotajiem vākiem, taču salasāms bija vienīgi tuvējā ciema pamatskolas nosaukums, pirmie divi cipari no mācību gada un vārds «Italo». Ak, kā «Agrajā rūsā» – Sarma pie sevis nosmaidīja, turpinādama ziņkārīgi rakāties pa koferīti. Pag, vai tad tā nesauca Tauriņietes dēlu? To pašu, kas jau kopš padsmit gadiem pa cietumiem vien, pa cietumiem vien… «Kā Ļeņins,» radi savulaik bija aiz muguras zobojušies – tā vietā, lai justu līdzi nabaga sievietei. Nu ja, par cita nelaimi viegli smieties…
Pašā koferīša apakšā gulēja bieza klade cietos, brūni putraimainos kartona vākos. Arī tā bija lietusūdeņu sagandēta, peļu apgrauztu muguriņu – tur laikam, lapas iesienot, bijis lietots miltu klīsteris… Tomēr, gulēdama čemodāniņa pašā apakšā, klade izrādījās labāk saglabājusies par visiem pārējiem papīriem. Iekšpusē uz pirmās lapas varēja salasīt uzrakstu «LAIKS Nr….» un zem tā – «198… gada 5. septe…»
Sarma pašķirstīja lapas: rokraksts gandrīz nesalasāmi ķeburīgs, burtiņi – sīkumsīki. Vēl trakāks nekā tam skolas puikam Italo viņa burtnīcās. Rakstīts vietām ar tumšāku, vietām – stipri vien gaišāku lodīšu pildspalvu, cituviet – vispār ar zīmuli… Ik pa gabaliņam – datumi. Salasāmi, pussalasāmi, galīgi nesalasāmi. Tātad – dienasgrāmata, Sarma saprata. Pašķirstīja. Tekstos figurēja arī pāris vīriešu vārdu… Tātad būs arī par mīlestību, viņa sapriecājās. Būs ar ko te klusumā un vienatnē nodarboties!
Nez kāds būtu liekams pēdējais cipars gadskaitlī uz pirmās iekšlapas? Un kā tajā, Sarmasprāt, tālajā gadā cilvēki te, laukos, dzīvoja? Lai gan – ko viņa vispār zina par dzīvi laukos! Neko. Ne par toreizējo, ne par tagadējo. Un – kādi gan cilvēki? Tauriņiete taču! Droši vien… Kurš gan cits te būtu rakstījis dienasgrāmatu? Rokrakstiņš gan – skrāpēts kā ar kazaskāju.
Nokāpusi lejā, Sarma apbruņojās ar savā ilgajā kalpošanā izbalojušu, kožu sakapātu segu, ko nebija žēl vazāt pa dārzu. Uz tās varēs apgulties ēniņā. Viņa paņēma līdzi savu salmenīcu un lielo kolas pudeli – ja slāptu. Iestutējusi dzēriena pudeli jasmīnkrūmā tā, lai saule nespīd virsū, arī viņa pati iekārtojās paēnā. Apgūlās uz vēdera, atspieda zodu plaukstās un sāka burtot.
***
«Ne jausmas, kāds numurs būtu jāieraksta kā… (Ai, kā Sarmu jau pašā sākumā kaitināja nesalasāmie burti, pusvārdi un pat vārdi! Taču ko lai dara. Viņa mierināja sevi ar domu, ka tad, kad būs «piešāvusies» pie rokraksta, varēs pašķirt atpakaļ un mēģināt restaurēt pagaidām ar daudzpunktiem aizstājamās neskaidrās vietas.)… «kārtas skaitli. Daudzi desmiti dažāda apjoma papīru sašuvumu nes katrs savu numuru. Bet dzīve vēl ir priekšā, un katra diena kaut ko atnes… Un aiznes… Kaut ko arī atstāj. Bet vai tas ir tas labākais?
REIZĒM IR ĻOTI SVARĪGI IESKATĪTIES DIENU PĒDĀS. (Te teksts bija rakstīts lieliem, drukātiem burtiem. Acīmredzot izcelts svarīgākais. Autoraprāt. Vai autoresprāt…) Pēc kāda laika. Tas palīdz. Gan rakstīšana, gan lasīšana. Ja tā visa pietrūktu, iespējams, līdz šai dienai nebūtu atnākusi.
Biju vakar Rīgā starp murdošo cilvēku straumi un it kā tiem pāri stāvošajām ēkām. Redzēju restauratoru pusnoārdītu vecumvecu celtni Vecrīgā, un tas jo vairāk atgādināja salīdzinājumu ar skudru un bišu sabiedrību. Arī kukaiņu valstī tā pārcilā materiālus, kuru vidū noris visa viņu dzīve. Arī tur reizēm paliek sagrautas un pamestas sienas, nāk lieli posta laiki un nāk arī jauncelsmes uzplūdi.
Ar sajūsmu esmu lūkojusies bišu kārēs, kur spēcīga saime šuj…(Te bija vēl kāds vārds, bet to nu atkal nevarēja saprast. Cerams, ka nekas svarīgs, Sarma nopūtās)… un medu lej kanniņās, kur jaunās, pūkainās bitītes klāj šūnas un uz skrejas nerimtīgi nolaižas un atkal aizlido. Ar darba putekšņiem smaržīgas un dzeltenas bites. Un esmu klausījusies žēlus pīkstienus stropā, kas lēni mirst, uz kura skrejlaipas grozās vecumā nomelnējuši kukaiņi, kas aiz bezspēka var no lidojuma neatgriezties, un tad strops paliks gluži tukšs un auksts. VIŅI MOKĀS PIENĀKUMA IZJŪTĀ IZLIDOT UN PIENĀKUMĀ PALIKT UN SARGĀT. Gluži tāpat kā reizēm es.»
(Turpmāk vēl.)
