Izlasījis A.Stillera rakstu «Zemgales Ziņu» 3. aprīļa numurā «Ko likt «nepiedot» vietā», gribu izteikt arī savu viedokli.
Izlasījis A.Stillera rakstu «Zemgales Ziņu» 3. aprīļa numurā «Ko likt «nepiedot» vietā», gribu izteikt arī savu viedokli.
Līdz 1940. gadam dzīvojām savā Dieva svētītā zemītē mierīgi, pārticīgi, laimīgi. 1940. gada pavasarī sākās Krievijas uzbrukumi robežsargu mītnēm ar slepkavībām, dedzināšanu, kā arī tika paņemti gūstā mierīgie iedzīvotāji. Dzīvodams Asūnē, Krievijas pierobežā, biju liecinieks zvērībām, ko pastrādāja bandītu grupas. Varēja just, ka tiek meklēts iegansts Latvijas okupācijai. Atceros, māte svētdienās veda visu ģimeni uz baznīcu lūgt Dievu, lai tas dotu prātu ļaundariem un būtu tiem žēlīgs. Lūgšanas nelīdzēja. Agrā vasaras rīta ausmā «varonīgās» Sarkanās armijas tanku kāpurķēdes, mīcīdamas vēl nenobriedušās labības vārpas, parāva zem sevis arī visu tautu. Sākās masu aresti. Nakts tumsā tika aizvesti vispirms robežsargi, aizsargi, virsnieki, iekšlietu ministrijas darbinieki, kas tā arī pazuda…
Sākoties 1940. – 1941. mācību gadam Krāslavas Valsts ģimnāzijā, skolēni organizēja pretošanās kustību okupantu vardarbībai. Ģimnāzijas bijušais direktors Ancāns (katoļu mācītājs), juzdams, ka mēģinām kaut kā darboties, ielūdza mūs uz tējas glāzi. Viņš centās mūs pārliecināt, ka mūsu iedomātais nekā nedos. Vienīgais glābiņš – lūgšanā, ticībā Dievam un paļāvībā uz Viņu. Mācību stundas laikā 28. septembrī mūsu grupu arestēja. Mums bija 17 gadu. Daugavpils cietumā noturēja deviņus mēnešus (nepilnus). 22. jūnijā ap pusdienas laiku atskanēja bumbu sprādzieni un iekaucās trauksmes sirēnas. Cietumi bija pārpildīti. Jau tika arestēti skolotāji, turīgākie zemnieki, inteliģence. Naktī no 22. uz 23. jūniju cietuma pagalmā tika piebraukti lopu vagoni un, pametot likteņa varā bēgošās sarkanarmijas daļas, Daugavpils cietuma iemītniekus zagšus nakts tumsā evakuēja uz Sibīrijas nāves nometnēm.
Visu laiku cerējām, ka sabiedrotie ar ASV priekšgalā atbrīvos Latviju un arī mūs no svešinieku jūga. Saspiesti vagonos kā siļķes mucā, lūdzām Dievu, lai kāda bumba trāpītu mūsu vilciena sastāvam, dodot iespēju palikt dzimtajā zemē kaut mirušiem. Bijām priecīgi, ka kāds padzina okupantus no mūsu Tēvu zemes, kaut arī tie bija vācieši.
Latviju tomēr atbrīvoja vācieši. No tā ešelona Dzimtenē atgriezās tikai daži. Padomju varai likās par maz upuru, tā atgriezās, lai pilnīgi iznīcinātu tautu, pārplūdinot ar okupācijas karaspēku. Tagad lopu vagonos tika sadzītas gan sievietes, gan bērni, gan sirmgalvji, gan slimie – vienkārši tāpēc, ka viņiem tur bija vieta. Tāda tika paredzēta arī Ancānam, mācītājam, ģimnāzijas direktoram.
Par to, kā gāja Sibīrijas nāves nometnēs, godātajam A.Stilleram, protams, nav ne jausmas. Viņš nav dzirdējis nāves šausmu kliedzienus – suņi plosīja ieslodzītos tikai par to, ka viņi nebija spējīgi sekot kolonnai. Lai nopelnītu 650 gramu maizes, bija jāuzrok 150 m2 lauks vai 50 m2 pļavas laukums, jāsagatavo 3,5 m3 malkas, to saskaldot un saliekot strēķī utt. Mēs lūdzām Dievu, tikai ne lai dod ilgu mūžu mūsu mocītājiem, bet lai ātrāk izbeidz mūsu mokas. Izdzīvot nebija nekādu cerību.
Protams, izsūtīšanā vai, tā teikt, nometināšanā bija nedaudz vieglāk, tādiem arī atgriezties bija lielākas izredzes, bet nez vai kāds, izcietis nometināšanas «labumus», lūgs Dievu, slavēdams savus mocītājus un celdams tiem pieminekļus.
Fašisms un to rokaspuiši tika nosodīti, un katrs saņēma pelnīto sodu. Nesaprotama ir A.Stillera loģika. Kāda starpība, kas izdarījis noziegumu, jātiesā visi vienādi. Kāpēc jāpiedod par komunisma upuriem? Tie, kas mūs spīdzināja bez jebkādas vainas, slepkavoja, nedrīkst palikt nesodīti.
A.Stikuts, represētais
