Ikkatrs no mums tādu uzmācīgu frāzi ir dzirdējis neskaitāmas reizes un joprojām to dzird. Bet ko ellē tas nozīmē?
Ikkatrs no mums tādu uzmācīgu frāzi ir dzirdējis neskaitāmas reizes un joprojām to dzird. Bet ko ellē tas nozīmē? Un kurā brīdī mēs vispār kļūstam pieauguši? Vai tajā, kad drīkstam piedalīties vēlēšanās, iegūt autovadītāja tiesības, vai varbūt, kad drīkstam nopirkt alkoholu? Varbūt tam vispār nav tiešas saistības ar vecumu. Pajautājiet dažiem cilvēkiem, kāpēc viņi sevi uzskata par pieaugušiem (vai kas viņiem pietrūkst līdz pieaugušā statusam), un iegūsiet ļoti dažādas atbildes – sākot no regulāras dzimumdzīves līdz pastāvīgiem ienākumiem, no ģimenes dibināšanas līdz karjeras veidošanai.
Laikam jau taisnība ir katram, jo visas šīs lietas nes sev līdzi to drausmīgo nastu, kurai vārdā ir Atbildība. Atbildība pret mīļoto cilvēku, Atbildība pret darba devēju… jā, arī Atbildība likuma priekšā. Vēl vakar visu šo nastu mūsu vietā nesa tuvāk stāvošie pieaugušie, bet nu viena Atbildība pēc otras sāk nospiest mūsu plecus… Atbildība par ģimeni, par bērnu, pašam par sevi… Sāk gribēties triekt tās visas ratā. Taču nav vairs kur. Atbildības nezūdamības likums. Atkal uzkraut to vecākiem? Nu jau par vēlu. Pat vēl vairāk – pievienojas vēl Atbildība arī par viņiem. Un cauri ar mums ir. Esam iesviesti pieaugušo pasaulē. Brīvie, auļojošie kumeļi padarīti par vezumu vilcējiem.
Un ne tikai Atbildības saites mūs padarījušas nebrīvus, bet pašu pieredze. Jau reiz mēs «aplauzāmies», cenšoties sasniegt to vietu, kur debesis ar zemi satiekas. Kādreizējo maksimālismu nomaina ironiski smīni, redzot, ka kādam vēl acīs deg aizrautības uguntiņa. Pieaugušo pasaulē ideālismam nav vietas. Šeit ir cinisma teritorija! Trespassers will be punished!*
Protams, ne visi spējuši panest atbildības nastu. Ne visi atteikušies no jaunības ideāliem. Ne visi pieņēmuši pieaugušo pasaules noteikumus. Un šie daži noziedznieki, dzejnieki, radikāļi, hipiji un viņiem līdzīgie spītīgi saglabā sevī bērnu un neklausa uzrakstā minētajam sauklim. Laikam īsti vietā citēt joprojām nepieaugušo Vonnegūtu: «Jo ilgāk cilvēks saglabā sevī bērnu, jo ilgāk viņš ir laimīgs.»
* Robežpārkāpēji taps sodīti
Chirix
