1994. gadā uz kolhoza «Nākotne» pirmā iecirkņa bāzes tika dibināta SIA «Daile Agro».
1994. gadā uz kolhoza «Nākotne» pirmā iecirkņa bāzes tika dibināta SIA «Daile Agro». «Bija zeme, tehnika un attiecīgās būves, tai skaitā arī kaltes. Vai tad visu vajadzēja iznīcināt un pāriet uz, piemēram, naftas biznesu?» retoriski jautā uzņēmuma direktors Raimonds Pokulis un prāto arī par pašreizējo situāciju laukos.
«Stāvam uz stingra pamata»
R.Pokulis spriež, ka Zemgalē lauku saimniekam visizdevīgāk ir audzēt cukurbietes un labību. No pieredzes viņš zina teikt, ka piena lopkopība pašlaik nav ienesīgākā nozare, taču tā uzņēmumā esot bijis jau no pašiem pirmsākumiem, tādēļ visu iznīcināt roka nav cēlusies. Savukārt cūku nekad nav bijis un, visticamāk, arī nebūšot.
Nu ir sācies kārtējais darba cēliens. Ar kādu skatu uz to raugās «Daile Agro» direktors? «Prognozes? Plāno tas tur augšā (ar rādītājpirkstu norāda uz debesīm), mums atliek pielāgoties. Pērn līdz vasaras vidum bijām optimistiski noskaņoti, bet tad sāka plosīties stipri vēji, kombaini pat divas nedēļas no vietas nevarēja izbraukt uz lauka. Tā bija sūrā realitāte. Esam ļoti atkarīgi no laika apstākļiem. Citādi jau viss ir kārtībā – strādājam ar smaidu, ar prieku un optimismu. Bez tā neiztikt. Cukurbiešu realizācijā nekas nemainīsies, arī ar piena iepircēju «Zemgales piens» līgums noslēgts. Graudu cenas, kā zināms, būs līdzīgas pērnā gada cenām, un tas ir normāli. Mums visas iestrādes ir, lopbarība un mājlopi ir, tad jau arī būs viss pārējais, atliek tikai strādāt,» atbild R.Pokulis. Viņš pieļauj, ka zināmu nestabilitāti izjūt tie lauksaimnieki, kas audzē tikai graudaugus vai arī ir mazu platību un dažu govju īpašnieki. «Bet mums ir ganības, lopbarība, iespējas variēt, uzlabojot augu seku. Ja man pašam būtu trīs govis, skaidrs, ka tas nebūtu nopietni. Vai arī 50 hektāru zemes… Jāsāk domāt, vai šo saimnieku problēmas man vispār ir problēmas. Bet kā lai viņi šajos apstākļos paplašinās? Kaut kādus ienākumus mazās saimniecības tomēr gūst. Tā ir viņu nodarbošanās, kaut kā tiek vilkta dzīvība, nopelnīts iztikai, bet tas nav nopietns bizness. Lauksaimnieks jau nekad nebūs «sabiedrības krējums».»
Pretendē uz augstākajiem hektārmaksājumiem
«Daile Agro» atteicās no sadarbības ar Rīgas Piena kombinātu, un visu balto dzērienu nodod «Zemgales pienā», jo tur piedāvātie nosacījumi apmierina labāk. Savukārt graudi ceļoja turpat uz «Dobeles dzirnavnieku» un tika realizēti arī valsts rezervē. Iepirkuma cenas «Daile Agro» direktors, protams, gribētu redzēt lielākas, kādas tās bija kādreiz. «Lai gūtu peļņu, ar trīs tonnām graudu no hektāra nepietiek. Ja nav kaltes, pirmapstrādes punkta, atkal nav labi. Strādāt ar maziem apjomiem nav rentabli. Redzēsim, kas būs tālāk, kāda būs nodokļu politika, degvielas cenas. Ļoti nozīmīgs stūrakmens var būt gaidāmās vēlēšanas, pirms kurām politiķi solīs neiedomājamas lietas,» domā R.Pokulis.
Viņš piebilst, ka būtiska ir graudu kvalitāte. Ja tā ir augstā līmenī, tad realizācija problēmas nesagādā.
Arī SIA «Daile Agro» laukos pavasara sēja sākās jau pirms pāris nedēļām. Būdams augstāko hektārmaksājumu pretendents, uzņēmums lielāko daļu vasarāju iesēja ar sertificētu sēklu. «Visu neiznāca apsēt ar sertificētu sēklu, dažai dīdzības procents bija par zemu. Neko daudz jau tas neizmaina, arī no nesertificētas sēklas izaugusī labība būs vienlīdzīga sertificētai, būs tās pašas lipekļa grupas, tikai nedaudz zaudēsim izsējas normu. Aizdomīgu sēklu gan vispār nekad neesam sējuši. Uzskatu, ka ikviens lielais zemnieks vienmēr meklējis pēc iespējas kvalitatīvāku sēklu,» ir pārliecināts R.Pokulis.
Mainīsies uz augšu
Ar katru Latvijas soli tuvāk Eiropas Savienībai, aizvien stingrāki kļūst dzīvnieku labturības un arī citi noteikumi, kas zemniekiem gribot negribot ir jāievēro. «Mēs sanitāriju ievērojam. Slaucam piena vadā, nesen uzstādīta jauna zviedru firmas «DeLaval» slaukšanas iekārta. Pērn sadarbojāmies ar Rīgas Piena kombinātu. Gatavojoties Eiropas Komisijas pārstāvju pārbaudei, šā uzņēmuma speciālisti bija atbraukuši, visu apskatīja, un viņu atzinums bija pozitīvs, nebija pretenziju,» atceras R.Pokulis. Viņš zina teikt, ka kandidātvalstīm tiek noteiktas pat dzelžainākas prasības nekā pašiem eiropiešiem. Daudzviet Eiropas valstīs stāvoklis nebūt neesot pārāks par mūsējo. R.Pokulis ir eirooptimists, ja, ieskrienot plašajā savienībā, iegūsim kaut ko vairāk, piemēram, lielākas subsīdijas, kaut arī ne tik lielas kā pašreizējo dalībvalstu lauksaimniekiem, bet tomēr – vairāk. «Protams, mums ir jāiet uz Eiropu,» beigu beigās piebilst R.Pokulis.
Tā kā pērnais lauksaimniekiem nebija no tiem labākajiem gadiem, šogad SIA «Daile Agro» vēl nav SAPARD pretendentu sarakstā, bet rudenī uzņēmums plāno iesniegt izstrādāto projektu, lai pretendētu uz noderīgo Eiropas naudu. «Droši vien, ka ar SAPARD līdzfinansējumu iegādāsimies kaut ko labības audzēšanai,» spriež uzņēmuma direktors. Viņš nenoliedz, ka lauksaimniecība ir sirdij tuva nodarbošanās, kas vismaz tuvākajā nākotnē netiks mainīta. «Laiks rādīs, ko mainīt. Pagaidām ar Dieva svētību turpināsim iesākto, protams, cerot attīstībā pa kādam pakāpienam pavirzīties uz augšu.»
***
SIA «Daile Agro»
Sēklaudzētāju asociācijas, Šķirnes dzīvnieku audzētāju asociācijas biedrs;
direktors Raimonds Pokulis;
uzņēmums nodarbojas ar augkopību un lopkopību;
lauksaimniecībā izmantotā zeme – apmēram 2000 hektāru;
audzē cukurbietes (apmēram 200 hektāru), pārtikas un lopbarības kviešus, miežus;
ir ap 600 lopu, tostarp 250 slaucamas govis;
algo ap 60 strādnieku.
