«Labdien!» – uzsmaida pārdevēja veikalā «Drogas», kad ar savu iepirkumu groziņu pienāku pie kases.
«Labdien!» – uzsmaida pārdevēja veikalā «Drogas», kad ar savu iepirkumu groziņu pienāku pie kases. «Labdie-ien!» – atbildu laikam jau ne tik atsaucīgi. Varbūt pārskatījusies un noturējusi mani par paziņu? «Paldies par pirkumu!» – līdz ar naudas atlikumu tomēr nāk nepārprotams apliecinājums, ka šī laipnā uzruna ir man – pircējai. Varbūt pārdevējai dzīvē iegadījies kāds īpaši priecīgs notikums? – īsti tomēr negribas tādai līdz šim neredzētai laipnībai noticēt. Bet ja nu patiesi tas ir sākums jaunām attiecībām šajā veikalā?
«Pats dīvainākais man šķita tas, ka vienas kāpņutelpas iemītnieki viens otru nepazīst un nesveicina,» kādā intervijā sacīja melnādains puisis, kas ieprecējies Latvijā, iemācījies latviešu valodu un pa Rīgas daudzdzīvokļu nama kāpnēm augšup lejup tagad stiepj arī bērnu ratiņus. Droši vien ne mazāks izbrīns bija kaimiņiem, kad viens nu pēkšņi sāka visus uzrunāt ar savu labrītu vai labvakaru. Taču pamazām visi «pieraduši», un tagad kaimiņi ne tikvien sveicienu atņemot, bet trepju telpā pat savstarpēji aprunājoties.
«Labrīt!» – tas ir mans otrā stāva kaimiņš, kas atver kāpņutelpas durvis, redzēdams, ka ar dažiem «pavasara revīzijas» pārpalikumiem rokās netieku pa tām ārā. «Pagaidiet, pagaidiet, es aiznesīšu. Es eju tieši uz to pusi!» Ko tu neteiksi – viņš mani atpestī no patālā ceļa līdz konteineram!
«Labvakar!» – ceturtā stāva kaimiņiene grib noskaidrot, vai arī piektajā stāvā dvieļu žāvētājs ir auksts. Sarunā nonākam arī pie trepjutelpas, kas dažbrīd ir acīmredzami «ienācēju» piegružota. Derētu likt koda atslēgu… Vajadzētu runāt ar pārējiem kaimiņiem, taču daži šķiet tik ļoti sevī noslēgušies un neatsaucīgi… Ar ko sākt?… Jautājums paliek «atklāts».
