Iznākusi kārtējā – 2001. gada – Klāva Elsberga jauno dzejnieku konkursa laureāta grāmata.
Iznākusi kārtējā – 2001. gada – Klāva Elsberga jauno dzejnieku konkursa laureāta grāmata. Laureāts slēpjas aiz mītiski baismīga pseidonīma Pūķis, un arī dzejas krājuma nosaukums, ja ne par baismīgumu, tad par mītiskumu (tehnokrātisku mītiskumu) liecina, proti, «Logz 1.0».
Iepriekšējā gada laureāts Marts Pujāts ar savu «Tuk, tuk par sevi» izaicināja lasītāju ar spurainumu un mīļumu, kas svārstās uz infantilisma robežas, bet Pūķis pie lasītāja nāk ar dzeju, ko drīzāk varētu dēvēt par lingvistisko konstrukciju meklējumiem, kuri pārsvarā patiešām ir eleganti, taču brīžiem apstājas uz trivialitātes robežas.
Pirmkārt, man gribētos Pūķa dzeju nosaukt par tādu kā biroja dzeju: rodas iespaids, ka liela daļa autora vārsmu ir radušās, sēžot pie datora un ironizējot (vai vismaz kā mazam nīčeāniskam pārcilvēciņam noraugoties) uz rutīnā grimstošiem ļautiņiem: «Katru rītu acis atver/ mani vaļā. un šlipse/ sien mani sev kaklā./ un kurpes velk mani sev kājās. portfelis/ paņem pie rokas/ un es klauvēju pie/ savām durvīm no/ iekšpuses. un prasu/ vai pasaule vaļā (..)/ pasaule katru rītu man neatbild.»
Pūķa valodai vispār ir raksturīgi izmanot datoru ēras radītu žargonu, kas ielauzies latviešu valodā («ārprātā rullējošs draivs», «ar refrešotiem spēkiem» u.tml.). Taču, šķiet, sen latviešu dzejā nav lasītas tik meistarīgas vārdu spēles, kādas padodas Pūķim. Te ir nereāli izraut ārā no konteksta kādu frāzi, jo jālasa viss dzejolis, lai kādu no šīm spēlēm tā pa īstam baudītu. Nu kaut vai Pūķa dzejolis «Citāc», slēpj grūti artikulējamu ironiju: «Es esmu/ *****. Citāc/ es esmu/ pavisam citāts/ šai vietā/ derētu citāds.» Ja nedomājat iegādāties šo dzejoļu krājumu, tad vismaz, lai iegūtu labāku noskaņojumu, ieskatieties (!) «Svītrainajā dzejolī».
Jāteic, ka Pūķim mīļa izteiksmes forma ir arī klasiķu pārfrāzēšana (pamanāma saistība gan ar Ilfu un Petrovu, gan ar Raini un Aspaziju un citiem).
No mārketinga viedokļa Klāva Elsberga laureātu grāmatu redaktoriem gan gribētos pārmest vienu būtisku mīnusu, proti, uz grāmatu vākiem netiek sniegtas autoru īsas biogrāfijas.
