Atšķirībā no A.Stillera kunga, nebūdams profesionāls vēsturnieks, uzņemos to grēku diskutēt sakarā ar viņa 3. aprīlī publicēto rakstu «Ko likt «nepiedot» vietā?».
Atšķirībā no A.Stillera kunga, nebūdams profesionāls vēsturnieks, uzņemos to grēku diskutēt sakarā ar viņa 3. aprīlī publicēto rakstu «Ko likt «nepiedot» vietā?» Pamācoši augstprātīgā tonī apšaubīdams G.Buļļa rakstītmāku un domas vienpusību, autors, diegdams kopā savu atziņu gabaliņus, nav ievērojis, ka daļai no tiem – augšā kreisā puse. Man ir tiesības aizrādīt, jo man tuva dzimtā Jelgava. Te mana bērnība, skolas laiki. Te ugunsposta un ielu cīņu aculiecinieka skatījums. Te pretpadomju pretošanās kustības gadi. Jelgavas novadam biju un būšu piederīgs visu atlikušo mūžu. Izņemot «čekas» un Vorkutas soda nometņu varmācīgi atņemtos gadus. Kaut A.Stillera kungs piederīgs pēckara paaudzei ar tai raksturīgu izglītību un domāšanu, atzinīgi vērtēju viņa iedziļināšanos mūsu pilsētas un novada vēsturē. Nešaubos, ka viņa spalvai piederēs vēl daudz kā vērtīga un uzzināma. Taču nedrīkst aizmirst, ka vēstures zinību pamatlikums izslēdz varbūtību un nenoteiksmi. Īsāk sakot, atmetams «kā būtu, ja būtu…» un atstājams pārliecinošais «ir tā, kā noticis un notiek». Visprātīgāk to izteicis latvju zemnieks: «Ja nepazīsti zirglietas, stāvi pie ratu pakaļas.»
Mani ļoti aizskāra rakstā minētās represētās kundzes viedokļa skaidrojums. Šī kundze Latvijas atdzimšanas sākumā gribējusi stāties represēto kopībā. Atgrūdis esot runas vīru paustais: «Nepiedosim, atmaksāsim!» Tā kā tas galvenais runas vīrs esmu es pats, tad paskaidrošu, kā tas bija. Ar manu tiešu līdzdalību 1988. gada nogalē dibinājās Jelgavas novada politiski represēto klubs «Staburadze», bet 1989. gada vasarā – Latvijas Politiski represēto apvienība, kas pašlaik apvieno 54 politiski represēto kopas. To pamatdevīzes: «Brīva latviešu tauta, brīvā Latvijā. Komunistu un nacionālsiciālistu okupantvaru noziegumiem nav noilguma. Komunistu noziegumiem – tautu tiesu «Nirnberga 2». Pats būdams dievticīgs, dažkārt aizdomājos pie Jēzus Kristus lūguma: «Dievs piedod(i) tiem, jo viņi nezina, ko dara!» Varbūt pirms 2000 gadiem arī nezināja. Bet šie, mūsdienīgie, gan zināja, ko dara! Neskaitāmas kapu bedres tundrā un taigā, gāzu smacētavas. Dzeloņdrātīm saistītas rokas. Rokosovska vadītās kriminālbandītu armijas sagrautā Jelgava. Salaspils. Un vēl un vēl… Kāda tur piedošana?
Ja runājam par piemiņas vietām, zīmēm un citiem pieminekļiem, jau esošajiem, var teikt: «Ir tādas vietas!» Kritušajiem padomjarmiešiem brāļu kapi ir Zanderu kapsētā – sakopti. Nobendētajiem padomju kara gūstekņiem – Loka maģistrāles mežmalā pie bijušās RAF. Piemiņas vieta ebreju genocīda upuriem ar «Staburadzes» ierosmi un praktisku palīdzību ierīkota un sakopta pie Baložu kapiem. Neredz gan īpašu Jelgavas ebreju kopienas gādību par to. Uzstādīts piemiņas akmens abu okupācijas varu upuriem pie kultūras nama «Rota». Svētbirzī Kalnciema un Vecā ceļa stūrī trīs reizes gadā notiek piemiņas brīži gan izsūtījuma dienu, gan Molotova – Ribentropa pakta un «Baltijas ceļa» ugunskurus atcerei. Atjaunots tautas brīvības simbols Lāčplēsis Pirmā pasaules kara Jelgavas atbrīvotājiem. Kārtu gaida pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes piemineklis. Manuprāt, tas gan novietojams iepriekšējā vēsturiskajā vietā, pārvietojot citur Ģ.Eliasa krūšutēlu. Tam paredzētajā vietā pie Trīsvienības baznīcas torņa prasīties prasās piemiņas zīme Jelgavas aizstāvjiem Otrajā pasaules karā, veltot to arī nacionālās pretošanās kustības cīnītājiem. Šajā rajonā – bijusī Jelgavas pienotava, Trīsvienības baznīca ar tās garo akmens žogu, viesnīcas ēka, pēc gandrīz nedēļu ilgām ielu cīņām pēdējo priekštilta pozīciju aizstāvēja divas vāji bruņotas leģionāru rotas un neliela pilsētas pašaizsardznieku grupa. Naktī uz 1944. gada 1. augustu, pārspēka mākta, tā, Trīsvienības baznīcai, Jelgavas pilij un pils teātrim liesmojot, ieņēma pozīcijas Lielupes labajā krastā, uzspridzinot Driksas un Lielupes tiltus. Par Jelgavas aizstāvēšanu un bojāejas traģēdiju maz liecību. Pretrunīgas un tādēļ maz ticamas ir gan padomju, gan vācu militārās informācijas. Vairāk ticamas ir nedaudzās varonīgo aizstāvju publicētās atmiņas. Daudz ko varētu pastāstīt vecie jelgavnieki, kas pēdējā brīdī atstāja liesmu pārņemto pilsētu. Tas ir parāds, kas vēl atdodams pilsētas vēsturei.
Neprecīza ir A.Stillera versija par Konstantīnu Čaksti. Teikt, ka viņš cīnījies pret vācu okupāciju, būtu visai nosacīti. Īstenībā viņa vadībā tika veidota Latvijas Centrālā padome (LCP), kurai jāatjauno Latvijas valsts pēc Vācijas kapitulācijas, cerot uz rietumu lielvalstu palīdzību un aizsardzību, nepieļaujot otrreizēju padomju okupāciju. Diemžēl vācu izlūkdienests LCP darbību atklāja. K.Čaksti arestēja, un viņš mira Štuthofas koncentrācijas nometnē. 1945. gada februārī Staļins, Rūzvelts un Čērčils Jaltas konferencē pārvilka pēdējo svītru naivajām cerībām pēc brīvās Latvijas. Uz ilgiem, grūtiem ciešanu un cerību gadiem.
