Lielo uzņēmumu privatizācija Latvijā ienākusi visai dīvainā fāzē.
Lielo uzņēmumu privatizācija Latvijā ienākusi visai dīvainā fāzē. Privatizācijas noteikumu izstrādātāji ir krietni pasvīduši, lai viss noritētu kā pa diedziņu un «Latvijas kuģniecību» («LK») par sertifikātiem iegūtu tie, kuriem tā jāiegūst. Protams, zināmā mērā partiju rīcības brīvību ierobežo gaidāmās Saeimas vēlēšanas, tāpēc valdības partijas vienojušās iztikt bez papildu asumiem, ko savā priekšvēlēšanu kampaņā varētu izmantot politiskie konkurenti, par kuru daudzumu un aktivitāti sūdzēties laikam nav pamata. Par vienu šādu «asumu» draudēja izvērsties arī «profesionālā privatizācijas speciālista» un eksotisko valūtu kolekcionāra Normunda Lakuča virzīšana uz vienīgā «LK» pilnvarnieka amatu. Zinot N.Lakuča statusu «TB»/LNNK un «tēvzemiešu» aktivitātes «LK» līdz šim neveiksmīgās privatizācijas gaitā, varētu diezgan droši prognozēt jaunus kašķus un skandālus, kas nu nekādi neveicinātu privatizāciju pat šādā Latvijas interesēm apšaubāmi atbilstošā veidā.
Ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis, parādot zināmu nekonsekvenci, ir pratis iziet no situācijas. Proti, viņš uzdevis Privatizācijas aģentūrai (PA) sasaukt «LK» akcionāru pilnsapulci un atcelt statūtu grozījumus par viena valsts pilnvarnieka iecelšanu uzņēmumā, līdz ar to liedzot iespēju šajā amatā apstiprināt iespējamo izvēlēto kandidātu – uzņēmēju, PA padomes locekli Normundu Lakuču. Dīvaini, bet nav sekojusi ierasti asā «tēvzemiešu» reakcija.
Vai to var izskaidrot ar gaidāmajām vēlēšanām vai varbūt ar bailēm atrasties ārpus valdības, jo Saeimā ir parādījies jauns spēlētājs – Sociāldemokrātu savienības frakcija –, bet «TB»/LNNK ir pazīstama ar spēju vajadzības gadījumā gāzt valdību. Protams, šoreiz ir ko pārmest arī ekonomikas ministram, kas savulaik solīja teju vai triecientempos iniciēt lēmumu par atteikšanos no pilnvarnieku institūcijas valsts uzņēmumos. Normatīvais akts, kas atceļ pilnvarnieka institūciju valsts uzņēmumos, kaut kā ir iestrēdzis Saeimā. To laikam varētu izskaidrot ar «profesionālo» pilnvarnieku problēmām «uz sitiena» atrast vismaz līdzvērtīgi atalgotu nodarbošanos darba tirgū, kur valda sīva konkurence. Protams, ja būtu pieņemts minētais likumdošanas akts, šāda problēma būtu atkritusi pati par sevi, jo, kā ļoti pragmatiski ir skaidrojis pats A.Kalvītis, ministrijā jebkurā gadījumā ir ierēdņi, kas atbild par tās pārraudzībā esošo uzņēmumu darbību.
Allaž diplomātiskais premjers Andris Bērziņš, protams, arī šajā situācijā bijis diplomāts. Paužot atbalstu A.Kalvīša lēmumam, viņš kā argumentu minējis apstākli, ka «Lakuča kungam pagaidām vēl nav pieredzes kuģniecības uzņēmumu vadīšanā, pietiekamas prasmes, lai pārzinātu pilnībā šo sarežģīto nozari, kur tiešām ir vajadzīgi gadi, lai to iepazītu». Perfekts piemērs politiskai retorikai un spējām nesaukt lietas īstajā vārdā. Taču šajā situācijā tas varbūt arī nav pats sliktākais, jo, sašūpojoties valdībai un palielinoties politiskajam saspīlējumam tajā, tiktu doti papildu trumpji dažādiem populistiem, turklāt, lai arī A.Bērziņš kā valdības vadītājs ilglaicīguma ziņā jau ir paspējis uzstādīt rekordu, biežās valdības maiņas līdz šim Latvijai nav nākušas par labu – nedz attīstības, nedz politiskās stabilitātes ziņā. Vai to būtu iemācījušies arī «tēvzemieši»?
Kā vēl viens samērā populistisks triks jāvērtē arīdzan valdības partiju paziņojumi, ka tādā un tādā jautājumā ir notikušas slepenas vienošanās vai arī, ka tas un tas nolēmis kādu atstādināt no amata. Bārstoties ar tādiem paziņojumiem, politiķi labi zina, ka pierādīt vēlētājiem tos ir tikpat kā neiespējami, bet šāda veida populisms nav nopietna politiķa cienīgs. Savukārt, ja runā par kaut kādu pozitīvu secinājumu no šīs lietas, tad var just zināmu gandarījumu, ka valdības stabilitāti, par laimi, neietekmē vienas vai otras partijas sponsora nonākšana vai nenonākšana kārotajā amatā. Taču līdz Saeimas vēlēšanām vēl laika diezgan, lai partijas varētu pierādīt savas intelektuālās spējas.
