Nesen atgriezos no brauciena uz savu dzimto zemi Zviedriju. Šoreiz turp devos kopā ar projekta «Zemgale 2» informācijas speciālistiem, lai zemgalieši gūtu pieredzi informācijas apmaiņā.
Nesen atgriezos no brauciena uz savu dzimto zemi Zviedriju. Šoreiz turp devos kopā ar projekta «Zemgale 2» informācijas speciālistiem, lai zemgalieši gūtu pieredzi informācijas apmaiņā. Jāatzīst, ka katrs brauciens uz Zviedriju man ir īpašs, jo tad es atkal esmu savā dzimtajā zemē, dzirdu savu valodu. Ja salīdzinām Latvijas masu informācijas līdzekļus ar Zviedrijas, tad Skandināvijas žurnālisti vairāk rediģē iestāžu un institūciju darbu – asāk un skarbāk vēršoties pret tiem. Piemēram, vietējā radio un presē ik nedēļu tiek šķirots pašvaldībā ienākušais pasts.
Protams, man ir patīkami būt Zviedrijā, bet abas valstis ir diezgan atšķirīgas, tāpēc ir savi plusi un mīnusi. Zviedrijā es it kā atslābinos – tur viss ir tik labi nostādīts un sakārtots, ka nav jāuztraucas, taču Jelgavā man vairāk nākas sasprindzināt smadzenes, lai padarītu kādu darbu līdz galam.
Pārējā nedēļa pagāja, plānojot kārtējos darbus. Drīzumā atkal došos uz Zviedriju, bet jau ar citu darba grupu, lai spriestu par sabiedriskā transporta jautājumiem.
Tāpat kā lielāko pasaules daļu, arī mani satrauc notikumi Tuvajos Austrumos. Zviedrijā masu informācijas līdzekļi tam pievērš krietni vien vairāk uzmanības – tur tā ir pirmā ziņa visos kanālos, bet Latvijā, manuprāt, tam tie atvēlēts pārāk maz laika.
Ikdienā ar sievas palīdzību lasu vietējo presi, skatos ziņu pārraides televīzijā. Lai arī pats pilnībā varētu uztvert visus jaunumus, ģimenē pasūtām «Baltic Times» un skatos arī «BBC World».
Runājot par relaksāciju, jāteic, ka nemēdzu gulēt, kājas gaisā sacēlis. Atpūta man ir nodarbes maiņa. Vakarus mīlu pavadīt kopā ar dēlu – spēlējam futbolu, tenisu vai braukājam ar skrituļslidām. Pagājušajā nedēļas nogalē pabijām karuseļos, kas uzstādīti aiz kultūras nama. Nezinu, vai lielāks prieks bija man vai dēlam. «Amerikas kalniņi» – tā ir mana stihija, tāpēc arī šoreiz nelaidu garām iespēju izbaudīt kaut nedaudz no tā – sēdos visos karuseļos pēc kārtas. Šī nedēļas nogale gan nebūs tik jautra, jo mājās Svētē būs jārok mazdārziņš, lai sāktu pavasara sēju. Es gan īsti neizprotu šo vajadzību, jo tiek patērēts tik daudz laika un enerģijas, bet ieguvums ir niecīgs. Vienīgais, kas priecē, ir vērot dārzeņu augšanu un saprast, ka tas ir arī mans nopelns.
