Turpinājums. Sākums 6., 9., 12. un 13., 16., 19. aprīļa numurā. Protams, ka aprunā arī mani. Bet es par to neļaunojos. Kamēr neplēš ar nagiem, neved pie tiesas, kamēr runā aiz muguras – lai!
(Turpinājums. Sākums 6., 9., 12. un 13., 16., 19. aprīļa numurā.)
«Protams, ka aprunā arī mani. Bet es par to neļaunojos. Kamēr neplēš ar nagiem, neved pie tiesas, kamēr runā aiz muguras – lai! Skolas gados ar vārdiem mani spīdzināja tieši acīs, un tas bija daudz briesmīgāk.
Pamazām pie daudz kā pierod. Tā aprod, ka pat nedzird un nesajūt. Vienīgi bailes ir tādas izjūtas, pie kurām nekādi nevar pierast. Pie nekrietnības, nodevības, klajas bezkaunības arī nevar pierast. No šo īpašību pastāvīga uzbrukuma laika gaitā izveidojas pašaizsardzības sistēma – sava veida izslēgšanās, norobežošanās.
No bezcerības arī pagurst. Tikai no tās nevar atslēgties. Tā saēd slepeni kā rūsa. Kad apzinies vainu tālu, tālu, nesniedzamā tālumā, neizlabojamas pašu dzimtas nelaimes… Tu – kā rožu kroni katolis – vari pa zīlītei izritināt bēdu pēc bēdas. Atmiņās visas cieši saistītas, viena no otras izrisinās un attīstās.
***
Gaidu, kad man vajadzēs par Italo iet atbildēt. Tā diena nu ir pavisam netāla. Man nav ko solīt viņa labošanai, pārveidošanai. Varu tikai maksāt sodus, izputēt materiāli un garīgi… Viņš iet savu ceļu. «Podlaja poroda» – tā «Karā un mierā» saka Pjērs Bezuhovs par savas sievas, skaistās Elēnas brāli un pašu Elēnu. Šie cilvēki ātri aizvainojas, prasa gandarījumu un mierīgi samīda citu jūtas, dzīves, visas vērtības, kas ir ārpus viņu iegribām.
Viņi dzimst tādi, viņi attīstās no savas sākotnes kā vītenis izvijas no sava asna. Sodīt vajag tos, kas viņus radījuši.
Audzinot nevar iedot ne jūtīgu sirdi, ne dzirdīgas ausis, ne darboties gribošas rokas. Zagļi aug tāpēc, ka vienmēr būs iespējams kaut ko nozagt. Viņos ir dziņa uz risku – sevi izklaidēt un izklaidi bagātināt ar iegūto vērtību. Pārdzīvojums plus manta. To nedod darbs. Nekrietnas jūtas vairāk uzbudina nekā tikumu ievērošana. Nekrietnībā ir saldums un bauda: tas, ko nepavisam nespēj dot godīga dzīve.
MAN NAV NEKĀ SEV PAR LABU, PAR ATTAISNOJUMU SAKĀMA. Gorkijs kādā stāstā raksturoja kropļa māti itālieti, kas noindēja savu ilgi audzināto un grūti pieēdināmo bērnu, kad uzzināja, ka, pēc viņas bērna vērtējot, sliktu runās par viņas dzimteni… Es nesaprotu, kādi secinājumi no tā būtu jāizdara. Kāds ir šā stāsta virsuzdevums?
Ko lai saka, ko lai dara, kā lai dzīvo visas tās mātes, kuru aprūpētie nonāk uz apsūdzēto sola, kam nolasa spriedumu? Un konvojs tūdaļ aizved izciest sodu… Vai māte tic šim stūrgalvīgajam jaunajam cilvēkam, kas, viņas vārdus neuzklausījis, tagad tos spiests darbos pārbaudīt? Vai māte tic, ka viņš sodīts pārlieku bargi? Tic, ka no Turienes atgriezīsies gluži cits cilvēks? Taču ne vienam, ne otram nav iespējams ticēt! Vismaz man tas nekādi neizdodas. Var jau būt, ka ir daudzas mātes, kuras vienmēr, arī sirdī, atradīs attaisnojumu saviem mīļajiem, vienalga, ko tie nodarītu. Es to sevī neatrodu.
Varbūt manī patiesi ir tik liels ļaunums iekšā? Kā tāds leduskalns. Tas veicināja manas precības… Tas palīdzēja piedzimt bērnam… Tas viņu arī audzināja par bezjēgas cilvēku. MANĪ NAV MĪLESTĪBAS. Kad es naudu atdodu. Kad mīlestība būtu – neatdotu. Mīlestība būtu iet un raudāt, draudēt, pērt un lūgties… Manī ir saltums, un es neeju nekur un gaidu sodu. Man ir bail no tiem cilvēkiem, kuriem būs jāsoda mani. Arī no savām acīm baidos. Viņi pārpratīs mani, kad es uz viņiem paskatīšos. Es taču nevainošu viņus – tos, kas pilda likumus.
***
Ir tik smagi! TUROS PIE TĀ LABĀ, KAS IR BIJIS MANĀ DZĪVĒ. Es it kā izņemu noguldījumu un vēl arī avansu… Bet grūtums paliek. Man nav ko pretī dot. No šīm mokošajām sajūtām ciešu fiziskas sāpes. Ka tās nav sāpes pašas par sevi, pārliecinājos vairākas reizes, kad bija iespējams uz brīdi aizmirst nepatīkamo, kad vienkārši par nelāgo nedomāju. Sāpes izzuda. Velti man būtu meklēt palīdzību pie ārstiem… Dzīvi izlabot ar tabletēm nevar. Var tikai sevi dzīt kā cauri ierindai. Viltīgi izdomāts! Sodāmais saņem visus sitienus, bet katrs sitējs sit tikai reizi. Gudri izdomāts…
Mani nekas nespētu mierināt, es svaidītos kā bez jēgas, jo manī nebūtu ticības Liktenim. Tā lēmuma izpildei. Tie varbūt visi ir tikai māņi, bet nekas man tagad tā nespētu palīdzēt kā šī apziņa par ciešanu līdzsvarošanu ar ciešanām.
Visu laiku man gribas kā niķīgam zirgam izrauties, aizbēgt no šī sirds grūtuma. Tikai iekšējais godprātīgums mierina: izturi! Izciet, tāpat kā pirms tevis citi izcieta līdz galam. Māte, kura pieredzēja vienu dēlu apglabātu kapsētā un otru – izciešam sodu Ziemeļos… Un māti lēni saēda bēdas, priekšlaikus ielika slimības gultā, nomocīto miesu atdeva zemei.
Ja šā mierinājuma nebūtu, es pat nezinu, kā dzīvotu.
Gudrā čigāniete nesolīja man ne sapņu princi, ne bagātību, jo viņa kā labs psihologs nosauca trīs jēdzienus, no kuriem vienu vajadzēja izvēlēties. Divus atceros, trešo esmu jau aizmirsusi. Pirmā bija mīlestība. Otrā – dzīve. Trešo varbūt neievēroju jau tobrīd, varbūt jau tad man tas nelikās svarīgi… Varbūt, ka tā bija bagātība, varbūt kaut kas cits… ES IZVĒLĒJOS DZĪVI. Un tad viņa man vēlēja Likteni, kas labvēlīgi risināsies, jo es taču tagad esot viņas kliente… Tik labvēlīgu Likteni, ka es vēl gribēšot viņu redzēt un tālāko zināt!
Ka viņai gadījusies tik spītīga kliente, kas netic nākotnei, vispār nekam, to zīlniece diez vai varēja saredzēt. Katrs cilvēks taču priecājas par labo nākotnē. Kā to var no malas zināt, ka es vispār labajam neticu?
ES LABOS DZĪVES MIRKĻUS SAŅEMU AR PIESARDZĪBU UN NETICĪBU – KĀ PA NEPAREIZU CEĻU NĀKUŠAS, NE MAN DOMĀTAS DĀVANAS. Nē, es tās nenoraidu, es tās kā mazus šokolādes gabaliņus lēni nosūkāju – kā tā nabaga kaimiņiene, kas katrā pensijas saņemšanas dienā nopērk sev to vismazītiņāko šokolādes tāfelīti… Es vienīgi neizjūtu to baudu, ko – nešaubos – izjūt viņa… VIENĪGAIS, KO ES PATIESI IZBAUDU – IR MIRKLIS, KAD IESPĒJAMS NEBŪT NELAIMĪGAI. Bet šī pati neticība jau liek vilkties kamolā aiz bailēm no soda.
Es negribu daudz tāda laba laika, jo atmaksas laiks tad līdzināsies bezgalībai, un bīstos, ka pietrūks pacietības, spēka un izturības to pārciest ar godu.
***
Negribu žēloties, negribu krist izmisumā. Tad man glābēja roka šķiet div – un desmitkārt dārga. Taču – arī manas neveiksmīgās laulības būtībā jau bija tāds lēciens pie glābējas rokas. Tas… (Ak, Sarma vēl aizvien nevarēja un nevarēja visu saburtot!)…bija cits grūtums, citas bēdas. Arī toreiz es gribēju bēgt, dzīvot citu dzīvi. Bet ieraudzīju kā spogulī savu vecāku nelaimīgo mūžu – nu savā variācijā nodzīvojamu. Un arī tad es aizbēgu…
Kur nu bēgt tagad? ZINU LABI, KA AIZBĒGT NO SEVIS, NO SAVA LIKTEŅA NAV IESPĒJAMS. Neviens – ne labais, ne ļaunais – gars no tā nevar pasargāt.
Jaunībā man gluži dabiski likās, ka pieķeršanās savai ģimenei varētu izmainīt dzīvi, izlabot tās pārestības, ko iepriekšējā dzīve nodarījusi.
Mana bērnība bija dzērāju pasaule, sev es gribēju ģimeni bez dzērājiem, bet… kā savējā starp savējiem tomēr nonācu pie reibumā prieku atradušajiem. Tā bija visas manas līdzšinējās dzīves apkārtējā vide. Citas man nebija. Skaidrā pasaule dabiski un vienkārši novērsās, tā nebija aizsniedzama. Tikai, vienai dzīvojot, man ir iespējams pasargāties no reibuma. No šī bezprieka prieka.
Man, kā šīs reibuma pasaules tiešajai mantiniecei, vispār prieka sajūta ir liegta, paliek tikai drūmās, patiesi atriebīgi ļaunās izjūtas.
Ir tādi dzērāji, kas nesmejas, nedzied, bet tūlīt gatavi strīdēties un kauties. Reibums rada grūtuma izjūtu, ar kuru jācīnās. Šī cīņa nomoka, un gribas atrast kādu, pār kuru izgāzt savu slikto omu.
Reizēm iedomājos: ja es būtu dzimusi citā ģimenē… Manai mātei ir bijusi iespēja mainīt dzīves biedru vēl pirms manas dzimšanas… Ja būtu izaugusi citā vidē, es varbūt būtu spējusi pavisam, pavisam ko citu izdarīt, izzināt.
(Turpmāk vēl.)
