Jaunu partiju dibināšana pirms vēlēšanām Latvijā nav nekas neparasts. Uz domām par panākumiem politiķus droši vien uzvedina lielais svārstīgo vēlētāju īpatsvars, un par to viņiem nav ko pārmest.
Jaunu partiju dibināšana pirms vēlēšanām Latvijā nav nekas neparasts. Uz domām par panākumiem politiķus droši vien uzvedina lielais svārstīgo vēlētāju īpatsvars, un par to viņiem nav ko pārmest. Zināmā mērā jaunums ir paziņojums par nodomu veidot jaunu politisku spēku, kura iniciatīvas grupā patlaban atrodas mācītāji. Protams, kristīgās ētikas parlamentāriešu darbā nekad nevar būt par daudz, taču, no otras puses, der atcerēties Latvijas Republikas Satversmes 99. pantu, kur skaidri un gaiši rakstīts, ka «baznīca ir atdalīta no valsts». Tātad ir svarīgs garīdznieka statuss, ar kādu viņš iesaistās politikā, un droši vien būtu grūti runāšanu no Saeimas tribīnes apvienot ar sprediķošanu no kanceles. Ar domām par šo situāciju sarunā ar Modri Sprudzānu topošo politisko spēku ieskicē viens no aktīvākajiem tā iniciatoriem Ēriks Jēkabsons.
Šķiet, būtu lietderīgi sākt ar nelielu priekšvēsturi. Kādi bija galvenie motīvi, lai jūs iesaistītos Latvijas politikā?
Īstenībā nevarētu teikt, ka piekritu iesaistīties politikā vai ka mani kāds tajā ievilka un pierunāja. Ilgus gadus atrodoties trimdā Amerikā, ir bijuši daudzi tādi piedāvājumi, un es vispār esmu kritiski raudzījies uz politiku, it īpaši Latvijā. Pašam bijuši priekšlasījumi, lekcijas un analītiski raksti par valsts nozagšanu, bandidokrātiju, kleptokrātiju – kā to vērtē Rietumu politologi. Tāpēc mana doma arī atbraucot bija –vajadzīgas sociālas, politiskas un ekonomiskas sviras, lai ko mainītu. Tāpēc radās doma nodibināt sabiedrisko organizāciju, kurā iesaistījās sportisti, politiķi, pazīstami cilvēki. Tas drīz izraisīja ļoti lielu rezonansi sabiedrībā. Iepazīstoties ar politisko situāciju, politisko kultūru vai, pareizāk sakot, tās trūkumu Latvijā, ēnu ekonomiku, kas daudz ko ietekmē un vada, es izšķīros par to, ka ir jāmēģina kaut kas darīt un ir jāiet politikā. Tā bija tāda atsaukšanās, nevis tā, ka es un mani domubiedri sanācām kopā un sākām domāt, ka mums vajadzētu kaut ko «bīdīt» vai pašiem organizēt. Tā bija reakcija uz lielām sabiedrības aktivitātēm.
Vai darbošanās politikā netraucēs garīdznieka praksi? Vai, jūsuprāt, nepastāv zināma ētiska dilemma tajā, ka viens un tas pats cilvēks runā gan no Saeimas tribīnes, gan no baznīcas kanceles?
Pirmkārt, es gribētu teikt, ka tur noteikti nepastāv nekāda dilemma vai pretruna, kas attiecas uz kristīgās pasaules skatījumu. Domāju – jo vairāk būs kristīgu politiķu, sociālo darbinieku, ārstu, advokātu un citu sabiedrības locekļu, jo labāk. Bet, runājot par draudzes mācītāja statusu un amatu, kā arī politiķa amatu, domāju, ka tos ir ļoti grūti un nevajadzīgi apvienot. Tagad neesmu kādas draudzes mācītājs, kaut gan mani bieži aicina un šur tur arī kalpoju. Un, ienākot politikā, es vairs nebūšu draudzes mācītājs.
Tas ir stereotips, un saprotu, no kurienes tas nāk. Ar vārdu «garīdznieks» asociējas talārs, pops, vīraks, klosteru vai baznīcu sienas, kaut kas garīgs un sakrāls, kam nevajadzētu bāzties laicīgajā un profānajā pasaulē. Bet es noteikti tam negribētu piekrist. Kas tad ir kristīgā baznīca? Tā nāk no vārda «kristietība», kuras pamats ir Jaunā derība vai Kristus persona. Ja ieskatāmies Jaunajā derība, tad pārsteidz tas, ka mēs paši palaikam gribam būt vēl garīgi tīrāki un neaptraipītāki, nekā savulaik bija pats pestītājs, pats Kristus, kura garīgās līdzības ietver sevi tā laika konteksta situācijas analīzi. Kristus lieto militāro stratēģiju un runā par biznesu, par talantiem, par augļošanu, par mantas pavairošanu, par darbarīkiem, par mājas celšanu – tātad biznesa un politikas līdzības atrodamas arī kristietības kontekstā. Tāpēc tas stereotips ir tāds, ka mēs gribētu redzēt baznīcu, kas visiem sludina Dieva žēlastību, piedošanu, mīlestību un labestību. Taču svētie raksti atklāj to, ka tu nevari runāt par patiesību, nerunājot arī par nepatiesību. Nav iespējams runāt par svētumu, nerunājot par grēku, tāpat kā nevar saprast godīgumu, ja nerunā par negodīgumu. Un plašākā nozīmē politika arī ir sabiedrības savstarpējās attiecības, un, ja tās iekrāso ļaunums, korupcija un grēks, tad tā arī ir politika.
Man mēdz jautāt: «Tad tu vairs neesi mācītājs?» Un man ir jāsaka: «Es esmu!» Man ir bijušas daudzas tikšanās ar lieliem uzņēmējiem, un tad tā saruna notiek it kā ekonomiskā un politiskā valodā. Taču šādās sarunās parasti nonākam līdz jautājumam, kad biznesmenis saka: «Es gribētu savu biznesu veikt godīgi. Es to ļoti gribētu! Bet, ja es to apņemos, tad man ģimenei tūlīt ir jādeklarē, ka mēs būsim nabagi. Un man ir jāpārtrauc maksāt strādniekiem «zem galda». Un atkal tas apburtais loks!» Un atkal mēs nonākam pie morāles un kristīgas attieksmes.
Bet kāpēc jūs domājat, ka kristīgie politiķi un advokāti būs labāki par pārējiem politiķiem un advokātiem? Man šķiet, ka cilvēks ir kristietis, negarantē to, ka viņš ir kristālskaidrs.
Piekrītu. Arī mana iesaistīšanās politikā nenozīmē to, ka es nāku kā paraugs visiem vai kā svētāks vai morāli tīrāks nekā citi. Es esmu tāds pats – ne sevišķi labāks, ne sevišķi sliktāks. Bet man ir spēcīga pārliecība par zināmiem morāliem un garīgiem principiem, kas var mainīt sabiedrību un iekārtu. Tāpat kā tie paši garīgie spēki bez liela militārā spēka, lieliem līdzekļiem lika sagrūt «dzelzs priekškaram» atmodas laikā, kad bija tāda motivācija, tāda ticība un tāda vēlēšanās apliecināt patiesību, ka šis spēks lika sacelties visai sabiedrībai un mainīt lietas. Tādā mērā es ticu, ka kristietība nav tikai pašsuģestējoša apņemšanās būt labākam, atsaucīgākam utt., tā sevī ietver arī zināmas sociālus principus un paradigmas, kas Latvijai ir vajadzīgas. Piemēram, Saeimā daudzu politiķu starpā ir naids, vienkārši naids. Tādēļ cieš sabiedrība. Opozīcijas vai kāda cita partija nāk klajā ar priekšlikumu, kas būtu sabiedrībai par labu, taču tas tiek noraidīts tikai tāpēc, ka nenāk no pozīcijas vai arī tai nepatīk priekšlikuma iesniedzēji.
Situācija ir interesanta arīdzan no tāda viedokļa, ka Latvijas trīs lielākās tradicionālās konfesijas savā ziņā ir lielākās nevalstiskās organizācijas valstī. Ja jūsu partijai būs šo triju konfesiju vadības atbalsts, protams, varat rēķināties, ka saņemsiet arī daļu no šīm konfesijām piederīgo vēlētāju balsīm. Kā, jūsuprāt, baznīcai būtu jārīkojas šajā situācijā? Varbūt nevajadzētu turpināt praksi, ka Repše potenciālos vēlētājus uzrunā draudžu telpās, ja jau Satversmē ir rakstīts, ka baznīca ir atdalīta no valsts?
Pilnībā tam piekrītu. Arī es uzskatu, ka baznīcai nekad nevajadzētu atbalstīt kādu vienu politisko partiju vai spēku, pat ja tā nosaukumā ir «kristīgs». Nekad! Jo jebkurš politisks spēks pat ar vislabākajiem nodomiem un programmām ir pakļauts gan veiksmēm, gan neveiksmēm, gan arī kļūdām. Un baznīca kā pārlaicīga, transcendentāla un imanenta struktūra nedrīkst kļūt par ķīlnieci kādas kustības panākumiem vai neveiksmēm. Cik esmu dzirdējis no presē izskanējušā, baznīca principā atbalsta godīgu un kristīgu iniciatīvu, taču – arī no citām partijām. Mūsu gadījumā par to tiek runāts tāpēc, ka partijas veidošanas iniciatīvas grupa ir pāris mācītāju, bet tā jau nebūs viņu partija. Nebūs desmit vai 50 mācītāju, būs arī ekonomisti un citu profesiju pārstāvji. Mācītāji ir tikai iniciatīvas grupā.
Vēl viens būtisks jautājums ir topošās partijas finansējums. Vai jums ir zināms, kas varētu būt šīs partijas sponsori, jo skaidrs, ka bez vērienīgas priekšvēlēšanu kampaņas grūti līdz Saeimai izlauzties?
Lai arī nauda ir vajadzīga – gan sociālā, gan politiskā – un it sevišķi partiju darbībā priekšvēlēšanu laikā, uzskatām, ka tas nav galvenais. Arī mūsu sabiedriskās organizācijas līdzšinējā darbība ir pierādījusi, ka daudz ko var darīt arī bez jebkādiem līdzekļiem. Bet mums būs atbalstītāji, un jau izskanējis presē, ka viens no viņiem būs Ainārs Šlesers. Mēs gan vēl nerunājam par noteiktām naudas summām, bet attiecībā uz partijas pamatdarbību ir skaidrs, kas mūs atbalstīs, un te nav nekādu aizkulišu.
Jūs atšķirībā no lielākās daļas savu amata brāļu mācītāju esat kopis ne tikai garu, bet arī fizisko ķermeni, profesionāli nodarbojoties ar boksu. Vai tas ko maina jūsu skatienā uz dzīvi? Ko darāt, ja jums kāds sit pa vienu vaigu, – ejat pēc boksa cimdiem?
Es gribētu atgādināt, ka arī Bībelē apustulis Pāvils efeziešu vēstulē korintiešiem daudz runā par sportu. Ir Romas impērijas laiks, un korintiešu vēstulē ir tāda vieta, kur apustulis pie skrējēju stadiona runā, lai mana dzīve ir ar jēgu, nevis es to pavadu, ar dūrēm tukšu gaisu sizdams. Latviešu izdevumā īsti nevar saprast, bet grieķu oriģinālā un arī angļu tulkojumā tas nozīmē «shadow boxing» – cīņa ar ēnu –, kas boksā ir cīņa ar iedomātu pretinieku. Tur ir milzīga tehnikas slīpēšana – pareizi leņķi, kustības un pārējais, taču tehnika tiek slīpēta noteiktam mērķim – īstajai cīņai.
No vispārcilvēciskā viedokļa man sports ir devis disciplīnu, iespēju iepazīt sevi un norūdīties, tā ir milzīgi pozitīva kvalitāte. Esmu nodarbojies ilgus gadus ar boksu, ar Austrumu cīņām – man ir arī senseja tituls.
Runājot par vaiga griešanu, tā līdzība ir tulkota tālaika kontekstā – sišana pa vaigu tajā laikā nebija nekāda kaušanās. Tāpat kā Pilāts kad Kristum sita, Kristus, viņam acīs skatoties, vaicāja: «Ja man ir taisnība, tad kāpēc tu man sit?» Un Pilāts noliektu galvu aizgāja. Bet tā doma bija – pļauka ir kā izaicinājums, apvainojums, ģīmī iemests cimds. Bet īstenībā doma ir tāda, ja tu sit pļauku pa vienu vaigu un tev pagriež otru, tad pa otru iznāk sist ar atvērto plaukstas pusi. Ja tu to dari, tas parāda tavu zemiskumu. Īstenībā tu esi tas, kas tiek pazemots. Bet tajā momentā es, pagriežot vaigu, stāvu pāri taviem spļāvieniem, pļaukām vai kodieniem. Un es nenolaidīšos tajā pašā līmenī, kurā atrodies tu. Taču tas, protams, nenozīmē, ka tiek runāts par nepretošanos ļaunumam, sevis vai sava tuvākā neaizstāvēšanu. Jāņa evaņģēlijā Kristus jau teic, ka nav lielākas mīlestības kā tā, ja kāds savu dzīvību atdot par saviem draugiem.
Atgriežoties pie topošās partijas – jūs droši vien jau sākat apzināties savu potenciālo elektorātu. Kāds ir galvenais motīvs, lai vēlētājs izvēlētos tieši jūsējo, nevis kādu citu partiju? Ar ko jūs būsiet citādāki vai labāki par citiem?
Varbūt ar to, ka vispirms cilvēki jautā: ko nesīs rītdiena, ko nesīs nākotne. Un ko tie politiķi mums solīs, un ko viņi mums atnesīs? Bet mēs sakām, ka tas ir ļoti svarīgi, taču tas jautājums ir – ko tu pats ienesīsi rītdienā? Varbūt no politiķa viedokļa mēs neesam tie, kas saka, ka notiks brīnumi, ja viņi nāks pie varas, – kabatas pildīsies ar naudu, algas augs un celsies labklājības līmenis, taču mēs neatkāpsimies no kristīgās paradigmas. Mēs solām, ka būs lieli panākumi, ja tiks izpildīti daži nosacījumi, kas ir atkarīgi ne tikai no politiskās elites, bet arī no visas sabiedrības. Repšes kungs kādā intervijā skaidri teica, ka viņi nāk, lai sakārtotu sistēmu. Bet mēs sakām, ka nekāda, pat vislabāk sakārtotā, sistēma nepalīdzēs, ja cilvēks pats nemainīsies. To nemainīs arī 100 vislabāko parlamentāriešu, pat ja tos pārraudzīs pāvests. Ir jāmainās sabiedrībai, un izmaiņām jānorit iekšēji.
***
Viedokļi par garīdzniecības iesaistīšanos politikā
Filozofs Igors Šuvajevs:
Es pārstāvu toleranto attieksmi: reliģija ir katra privāta lieta, un tas nozīmē, ka publiskās lietas ir nošķirtas no privātajām. Un, kolīdz cilvēks iesaistās publiskajās, bet pārstāv savas privātās, man liekas, ka kaut kas vairs nav kārtībā.
Politologs Jānis Ikstens:
Starpkaru posmā tādas lietas ir bijušas, arī pēc neatkarības atjaunošanas. Protams, nevienam nevar aizliegt darboties politikā, arī mācītājiem, taču būtu ļoti neapdomīgi, ja politikā iesaistītos baznīca kā organizācija, jo tai ir savas atšķirīgas funkcijas, un šādā gadījumā pastāv iespēja, ka baznīca varētu graut savu autoritāti. Mācītāji politikā varētu iesaistīties individuāli, taču to nevajadzētu darīt nedz draudzēm, nedz baznīcai.
