Piektdien labklājības ministrs Andrejs Požarnovs izskatīšanai valdībā nosūtījis koncepcijas projektu par minimālo darba samaksu, kas paredz minimālo algu valstī palielināt no 60 līdz 80 latiem jau ar nākamo gadu.
Piektdien labklājības ministrs Andrejs Požarnovs izskatīšanai valdībā nosūtījis koncepcijas projektu par minimālo darba samaksu, kas paredz minimālo algu valstī palielināt no 60 līdz 80 latiem jau ar nākamo gadu. Minimālo algu paredzēts noteikt 50% apmērā no tautsaimniecībā nodarbināto mēneša vidējās algas, kas 2001. gadā bija 159,3 lati. Šāda koncepcija tapusi, ņemot vērā aprēķinus, ka šis projekts valsts kopbudžetā dos 13,4 miljonus latu, bet budžeta izdevumi tiek plānoti 2,7 miljonu latu (0,6 miljoni latu – valsts budžeta izdevumi, bet 2,1 miljons latu – pašvaldību budžeta izdevumi), tātad kopējie ieņēmumi varētu palielināties par 10,7 miljoniem latu. Nosūtītajā materiālā Ministru kabinetam norādīti vairāki minimālās algas paaugstināšanas varianti, un neviens no tiem nepasliktina valsts kopbudžeta bilanci. Koncepcija arī turpmāk paredz paaugstināt mēneša vidējo darba algu, ņemot vērā prognozēto patēriņa preču cenu palielinājumu.
Šī Labklājības ministrijas iniciatīva sola patīkamas pārmaiņas Latvijas ekonomiskajā izaugsmē un dos vismaz kādu taustāmu labumu arī sociāli neaizsargātākajai sabiedrības daļai, jo valsts sociālais budžets papildināsies par 8 miljoniem latu, bet ienākumu nodokļa pieaugums plānots 5,4 miljonu latu apmērā. Tātad savs labums būs arī pašvaldībām.
Varētu jau jautāt, kāpēc šāda koncepcija, kas paredz papildu ienākumus kā valstij, tā arī darba ņēmējiem, netika izstrādāta agrāk. Jāmin vairāki iemesli, un galvenais no tiem noteikti ir drīzās vēlēšanas, pirms kurām nevienam ministram necelsies roka balsot pret šādu ierosinājumu. Arī premjers Andris Bērziņš paudis atbalstu minimālās algas palielināšanai, taču izteicis šaubas, vai Labklājības ministrija spēs nodrošināt lielākas minimālās algas izmaksu iedzīvotājiem. Ar to premjers vēlējās izcelt «Latvijas ceļu», jo arī šīs politiskās savienības rezolūcija paredz palielināt minimālo algu, lai gan «ceļiniekiem» pagaidām diez ko nevedas ar minimālās algas palielināšanu. Tomēr Ministru prezidents sola valdībā rūpīgi izvērtēt labklājības ministra priekšlikumu un atbalstīt to, ja patiešām tiks nodrošināta minimālās darba algas izmaksa pilnā apmērā visiem, kam tas pienāktos. Jāpiemin, ka Ministru prezidents ir vienīgais, kas izsaka šaubas par projekta realizēšanu praksē. Pat vienmēr skeptiskais «tautpartejietis» finansu ministrs Gundars Bērziņš atbalsta priekšlikumu par minimālās darba algas palielināšanu līdz aprēķinātajam iztikas minimumam valstī. Nevar nepamanīt, ka «tēvzemieši», kuru pārziņā jau ilgus gadus atrodas «Latvijas labklājība» ar dažādām aktivitātēm, ir sākuši savu pirmsvēlēšanu kampaņu. Par to liecina kaut vai tas, ka šogad tiešai un netiešai politiskajai reklāmai viņi ir iztērējuši visvairāk naudas. Priekšvēlēšanu faktors ir arī iemesls, kādēļ viena no valdības partijām («tēvzemieši») ir uzdrošinājusies nākt klajā ar iniciatīvu, kas ne visai patīk potenciālajiem partiju finansētājiem. Proti, tieši privātā sektora pārstāvji – uzņēmēji – ir pret minimālās algas palielināšanu valstī. Biznesa aprindu pretestība noteikti bija svarīgs iemesls, kāpēc līdz šim valdības līmenī netika apspriesta iespēja palielināt minimālo darba algu. Uzņēmēju interesēs ir maksāt pēc iespējas mazākus nodokļus, kas arī kalpo kā galvenais iemesls, kādēļ viņi ir pret minimālās algas paaugstināšanu.
Latvijā vispār ir īpatnēja izpratne par darba algas izmaksas kārtību, jo apmēram puse no visiem tautsaimniecībā nodarbinātajiem saņem minimālo algu, tātad 60 latu, bet aprēķinātais iztikas minimums ir tuvu 90 latiem. No šādiem skaitļiem nav grūti secināt, kādēļ ārvalstu nabadzības pētniekiem, veicot aprēķinus, iznāk secināt, ka ap 60% Latvijas iedzīvotāju ir tuvu nosacītajam nabadzības slieksnim, kaut arī mūsu iekšzemes kopprodukts palielinās rekorda tempos. Mēs paši, protams, lieliski zinām, ka lielākajai daļai no šiem minimālās algas saņēmējiem papildus tiek maksāta tā sauktā aplokšņu alga. Šāda kārtība liecina tikai par Latvijas uzņēmējdarbības vides iekšējo kultūru, jo paši darbinieki visai minimāli var ietekmēt šo situāciju. Priekšniecība piedāvā savu algas izmaksas kārtību, no kuras atsakoties, var pazaudēt silto darba vietiņu. Uzņēmējdarbība Latvijā vispār attīstās pēc dīvainiem principiem, jo viss tiek orientēts uz maksimāli ātru peļņu, nedomājot par personāla tālākizglītību, sociālajām garantijām un ilgtermiņa investīcijām. Pat lielveikalu triecienceltnes tiek būvētas no iespējami lētākajiem materiāliem, kaut gan vienai otrai no tām jau pēc gada ekspluatācijas sāk tecēt jumts. Te savs akmens jāmet arī Jelgavas uzņēmēju virzienā, jo tikai nedaudzi maksā visu algu uz papīra, tā maksājot arī visus nodokļus. Vajadzētu apdomāties, ka tieši nodokļu nomaksa garantētu labāku veselības aprūpi un izglītības kvalitāti nākamajām paaudzēm. Žēl, ka neviens nav mēģinājis uzskaitīt, kā attīstītos valsts ekonomika, ja, piemēram, no šodienas visi pārstātu maksāt algas aploksnēs. Domājams, ka tad mēs visai drīz sasniegtu ES ekonomiski vājāko valstu līmeni.
Paaugstinot minimālo darba algu, kaut nedaudz samazināsies aploksnēs izmaksājamās algas apmērs, un tieši tas neapmierina uzņēmējus, bet toties apmierina valsts budžetu un mūsu kopīgās intereses, kas šajā gadījumā laikam ir svarīgākas.
