Slavenais Vācijas kanclers Otto Bismarks ir teicis, ka nekad netiek melots tik daudz kā pēc medībām, kara laikā un pirms vēlēšanām. Ja otrais mums it kā nedraud, tad pašlaik ir sācies laiks, kuru var nosacīti dēvēt par laiku pirms vēlēšanām.
Slavenais Vācijas kanclers Otto Bismarks ir teicis, ka nekad netiek melots tik daudz kā pēc medībām, kara laikā un pirms vēlēšanām. Ja otrais mums it kā nedraud, tad pašlaik ir sācies laiks, kuru var nosacīti dēvēt par laiku pirms vēlēšanām. Partijas ir sarosījušās, un drīz sāksies arī medības – vēlētāju balsu medības, lai iekļūtu nākamajā parlamentā vai arī iegūtu pēc iespējas vairāk deputātu mandātu. Jāšaubās, vai Latvijā maz ir kāda partija, kurai pašlaik atrastos kas svarīgāks nekā rūpes par priekšvēlēšanu kampaņu, kas šajā reizē ir sākusies neparasti agri.
Varbūt, ka tā ir arī labi, jo politiķu manieres – par vēlētāju atsākt interesēties tikai īsi pirms kārtējām vēlēšanām – būtu steidzami jāuzlabo, jo vēlētājs atšķirībā no vairuma politiķu nedzīvo laikā, kas sadalīts posmos no vēlēšanām līdz vēlēšanām. Protams, liela daļa Latvijas politiķu kopš atmodas sākumiem ir augusi gan garīgi, gan finansiāli, un nu priekšvēlēšanu kampaņas laikā var sagaidīt vēl rafinētākas metodes vēlētāju apvārdošanai, lai iegūtu «zaļo gaismu» ceļā uz nākamo Saeimu. Tāpēc galvenais un pats svarīgākais vēlētāju uzdevums šajās Saeimas vēlēšanās – prast atšķirt populistus no vismaz nosacītas reālpolitikas īstenotājiem un neļaut pirmajiem iekļūt slavenajā Jēkabielas mājā, jo šāds iznākums var apdraudēt ne tikai Latvijas valstisko neatkarību, politisko stabilitāti valstī un tās ekonomisko attīstību, bet arī katra Latvijas cilvēka likteni. Tāpēc šoreiz jokus pie malas.
Lai arī priekšvēlēšanu kampaņas dalībnieku izvērtēšana nav tā aizraujošākā nodarbe, tomēr pastāv zināmi apsvērumi populistu identificēšanai. Labs palīgs tam varētu būt konkrētu partiju priekšvēlēšanu kampaņas stratēģija, no kuras var daudz ko izsecināt attiecībā uz tās īstenotājiem. Var sākt kaut ar tādu vienkāršu lietu kā katras partijas politiskais piedāvājums nākamajām vēlēšanām. Cik daudzus jautājumus piedāvā risināt partija, vai tie ir populāri un vai partija nevairās no sarežģītu jautājumu risināšanas? Jāatceras, ka populisti izvērsīs kampaņu par nedaudziem populāriem un viegli saprotamiem jautājumiem, kas turklāt būs vienkāršoti un izolēti no konteksta, lai deputātu kandidāti varētu malt savu maļamo bez apstājas.
Otrs indikators ir konkrētās partijas risināšanai piedāvāto jautājumu kopa. Populistu iecienītais tēmu loks būs vēlētājiem nepatīkamākās lietas – noziedzība, vardarbība, slimības, vecums, imigranti un nabadzība –, turklāt savas aģitācijas laikā viņi noteikti vēlēsies būt kopā ar vienkāršo vēlētāju, distancējoties no politiskās elites un analītiskiem ekspertiem. Šajā gadījumā šādus sludinātājus būtu vērtīgi bombardēt ar jautājumiem par partijas plāniem citās jomās vai arī vienkārši censties izzināt problēmu risināšanai nepieciešamo finansu apmērus un avotus. Vismaz daļā gadījumu politiķi nebūs gatavi sniegt precīzas atbildes, un tā potenciālais vēlētājs varēs izdarīt attiecīgos secinājumus.
Nākamā populistiskās stratēģijas iezīme ir izvirzītie mērķi, proti, populistiem tie būs viegli izmērāmi salīdzinājumā ar pašreizējo situāciju. Labs piemērs ir iniciatīva par tik un tik paaugstināt minimālo algu vai pensiju. Vai arī līdz tādam un tādam datumam radīt noteiktu skaitu jaunu darbavietu. Jēdziens «uzņēmējdarbības vides uzlabošana» jau ir vairāk izplūdis, un to neviens «sevi cienošs» populists nesolīs. Arī šajā gadījumā vislabākais vēlētāja ierocis objektivitātes iegūšanai ir kritiska informācijas izvērtēšana, maksimāli kontrolējot un pārbaudot visu no partijām saņemto informāciju priekšvēlēšanu kampaņas laikā.
Turklāt, lai arī latvju politikas dižgaru aktiermeistarības līmenis paaugstinās gadu no gada, vēlēšanām tomēr nevajadzētu pārvērsties par šovu. Jo nopietnākām debatēm būs gatavi politiķi, jo par nopietnākām tēmām būs gatavi argumentēti runāt deputātu kandidāti, jo nopietnāk izskatīsies viņu centieni iekļūt nākamajā Saeimā. Taču, protams, par partiju nevar izdarīt secinājumus, tikai ņemot vērā priekšvēlēšanu kampaņas stratēģiju, taču tā var palīdzēt neuzkāpt uz grābekļa, lai sāpīgi nedabūtu pa pieri.
