Patīkami dzīvot laikā, kad visas sabiedrības acu priekšā rodas iedīgļi jaunai Latvijas vēstures lappusei.
Patīkami dzīvot laikā, kad visas sabiedrības acu priekšā rodas iedīgļi jaunai Latvijas vēstures lappusei. Proti, pašlaik ir sākusies lielā priekšvēlēšanu izsole, kurā tā vietā, lai piedāvātu reālus ceļus Latvijas nopietnāko problēmu risināšanai, deputātu kandidāti nu ņēmušies solīt dažnedažādus labumus, taču jāšaubās, vai vēlētājs būs tik neapdomīgs, lai balsotu par to, kas vienkārši sola vairāk.
Piemēram, partijas «Jaunais laiks» («JL») priekšsēdētājs Einārs Repše otrdien Daugavpilī pavēstījis, ka «JL» sola panākt, ka valsts iedzīvotāju ienākumi uz vienu ģimenes locekli būs ne mazāki par 200 latiem. Augsti reitingotais politiķis gan nepateica, kā tas tiks izdarīts un kad tas piepildīsies, vien minēja, kā ziņo aģentūra LETA, ka tas varētu notikt tikai pēc tam, kad valstij izdosies atbrīvoties no «korumpēto politiķu, ierēdņu un bandītu negatīvās ietekmes». Pēc Repšes domām, Latvija, kas laikā starp diviem pasaules kariem bija viena no attīstītākajām Eiropas valstīm, patlaban ir jāglābj, un «JL» ir gatavs kļūt par «slīcēju glābēju». Atliek tikai lūgt Dievu, lai viņš piedod parlamentā strādājošo partiju politiķiem, jo viņi atšķirībā no Repšes jau nezina, ko dara.
Paturot prātā Latvijas vidusmēra ģimeņu ienākumus, šāds paziņojums, ja vien minētā mērķa sasniegšanai netiks nosprausti konkrēti termiņi un atklātas metodes, ir ārkārtīgi riskants. It īpaši ar šādiem solījumiem bārstoties Latgalē, kur pat puse no bijušā Latvijas Bankas vadītāja nosauktās summas ir ļoti laba alga, kādu saņem ne katrs valsts vai pašvaldības iestāžu darbinieks, nerunājot par vienkāršām pārdevējām vai cilvēkiem, kas par pāris latiem dienā bendē savu veselību, «gāžot» Latvijas mežus. Arī kopā ar «aploksnes» daļu Latgalē algas lielā vairumā gadījumu ne tuvu nesniedzas līdz
E.Repšes minētajiem 200 latiem uz vienu ģimenes locekli, kas, piemēram, ģimenei ar trim bērniem paģēr 1000 latu lielus ienākumus. Ārpus Rīgas un Ventspils šāds solījums izskatās vienkārši nenopietni. Vai arī «JL» priekšsēdis to gatavs īstenot, teiksim, pēc gadiem desmit, kad tas jau varētu izklausīties reālāk. Galu galā – vai gadījumā, ja E.Repše tiks ievēlēts par premjeru, viņš ir gatavs uzņemties atbildību to cilvēku priekšā, kuru ienākumi uz vienu ģimenes locekli nākamajos četros gados nebūs pietuvojušies minētajam 200 latu līmenim.
Kas attiecas uz korumpēto politiķu, ierēdņu un bandītu negatīvo ietekmi, par ko it kā tik pārliecinoši runājis «JL» līderis, potenciālie vēlētāji labprāt uzzinātu vismaz dažus to personu uzvārdus, kurus par tādiem uzskata E.Repše. Citādi kaut kā nekonkrēti iznāk. Jo pati par sevi ideja jaunām partijām pie varas esošās nodēvēt par neliešiem un valstij kaitīgiem elementiem jau sen nav nekas jauns. Taču tas, protams, ir nesalīdzināmi labāk par dažādiem referenduma ierosinājumiem un parakstu vākšanas kampaņām, kas valstij var maksāt simtus tūkstošus latu.
Šajā gadījumā vēlētājiem ir vienkārši jāizvērtē, cik reāls ir «JL» vadītāja solījums. Zināms «lakmusa papīrs» būs valdības partiju iniciatīva paaugstināt minimālo algu Latvijā no 60 līdz 80 latiem, kas ir valstij un darba ņēmējiem ārkārtīgi nozīmīgi, taču jāšaubās, vai par to būs sajūsmā daudzu partiju finansētāji no Latvijas lielākajiem uzņēmumiem. Reāls valdības partiju panākums jau būtu minimālās algas paaugstināšana pat līdz 70 latiem mēnesī pašreizējo 60 latu vietā.
Atgriežoties pie minētajiem ienākumiem 200 latu mēnesī uz katru ģimenes locekli, var vienkārši pareizināt 200 ar 2,3 miljoniem Latvijas iedzīvotāju un tad vēl ar mēnešu skaitu gadā. Saskaņā ar šo solījumu iznāk, ka visu Latvijas iedzīvotāju kopējiem gada ienākumiem vajadzētu būt ap 5,5 miljardiem latu – tā ir summa, kas vairāk nekā trīsreiz pārsniedz Latvijas gada budžetu, un tas ir pārāk nopietns pamats šaubām, ka šādi ienākumi «spīd» lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju. Tāpēc var gadīties, ka šoreiz slīcēju glābšana kā tajā vecajā krievu parunā paliks pašu slīcēju ziņā.
