Arvien biežāk presē publicētajos aptaujas datos parādās skaitļi, kas liecina, ka pāri precību vietā tomēr labprātāk izvēlas dzīvi civillaulībā.
Arvien biežāk presē publicētajos aptaujas datos parādās skaitļi, kas liecina, ka pāri precību vietā tomēr labprātāk izvēlas dzīvi civillaulībā. Laikam jau tāpēc, dzirdot par gatavošanos kāzām, nereti atskan izbrīna pilns jautājums: «Kā tad tā? Ģimenes pieaugums vai gaidāms?» Un, ja vēl tiek atbildēts noliedzoši, izbrīns kļūst tikai lielāks. Galu galā īsta pamatojuma, kāpēc precēties, mūsdienās tiešām nav – ne vairs morāles standarti tik augsti, ne arī kāds sabiedrības viedokli tik augstu vērtē, lai tāpēc laulātos. Nevienam nenāk ne prātā uztraukties, ja gadu, divus vai pat vairāk ilgušo kopdzīvi neapstiprina pasē iespiests zīmogs. Tāpat kā nemulsina neprecētas jaunās māmiņas gods.
Tomēr atrodas arī tādi, kas apprecas. Turklāt vēl arvien ir gan neprātīgie – ar skubu apprecas, tikko iepazinušies (pēc mēneša, diviem…), gan prātīgie – vispirms iepazīst viens otra raksturu gadiem ilgi, pēc tam nokārto arī kopā dzīvošanas formālo pusi. Ir vēl arī pārliecināti ticīgie, kas cerēšanās laikā kopā noteikti nedzīvo, nemaz nerunājot par iespējamo mīlēšanos pirms kāzām.
Ar tiem, kas dzīvo pēc Dieva likumiem, viss ir vairāk vai mazāk skaidrs – ja kādreiz līdz kopā dzīvošanai ar iecerēto grib nonākt, jāprecas vien būs. Parasti tas tiek arī izdarīts, un neviens par šo lēmumu nebrīnās. Tomēr kāpēc precēties izlemj arī citi, ja jau mūsdienu dzīves uztvere to nemaz neprasa?
Pirmais stāsts
Laura un Andris precēsies jūnija beigās. Tieši pašlaik sākas aktīvākā gatavošanās gaidāmajam pasākumam. Tā kā kāzas ieplānotas ne tās mazākās, darba pietiek un daudz laika šaubīties par izlemto nav. Laura stāsta, ka, uzzinot par gaidāmajām pārmaiņām viņu dzīvē, patiešām ne viens vien paziņa, mulsdams jautājis par ģimenes pieaugumu. Mazulis tomēr nav gaidāms, vismaz pašlaik vēl ne. Turklāt abi uzskata, ka bērns nekādā gadījumā nedrīkst būt iemesls laulībām. Protams, ja pāris jau iepriekš izlēmis precēties un tad piesakās bēbis, kāpēc gan to nedarīt agrāk, lai pēc tam nebūtu lieku klapatu. Savukārt no situācijas «satikās, palika stāvoklī, bija spiesti apprecēties» gan, viņuprāt, labāk izvairīties. Tad visdrīzāk var iznākt tā, ka bērna dēļ apprecas, bet laimīgs nav neviens – ne paši, ne bērns.
Andris un Laura kopā nodzīvojuši divus gadus, tāpēc lēmums par kāzām nav nedz negaidīts, nedz pārsteidzīgs. Par šo jautājumu runāts jau ne reizi vien, bet agrāk abiem šķitis, ka vēl nav pienācis īstais brīdis, jo lēmums tomēr nopietns. Uz jautājumu, kāpēc izvēlējušies precēties, ja mūsdienās tam tomēr nav īpaši liela nozīme, jaunieši atbild, ka domājot citādi. Viņuprāt, laulībām esot gan nozīme, vismaz pašiem noteikti. Tāpēc Laura un Andris laulāsies baznīcā – lai dotais solījums vienmēr paliktu abiem atmiņā kā nozīmīgs (abi uzskata, ka laulības reģistrēšana dzimtsarakstu birojā šādu izjūtu nekad nevarētu sniegt). Vienojušies par diezgan lielām kāzām, jo radu un draugu pulks ir paliels, tomēr abi uzsver – neprecamies viņu dēļ. Lielās kāzas ir mūsu pašu izvēle, tikpat labi mēs varētu arī vienkārši aizbraukt ceļojumā. Nav arī tā, ka jaunieši nevarētu dzīvot tālāk kopā neprecējušies – nekādu aizspriedumu par to viņiem nav. Bet, tā kā abi ir pārliecināti, ka mīl viens otru, kāzas būs vēl viena skaista diena, kas to uz visu mūžu apliecinās.
Otrais stāsts
Zigis ar Santu bija pazīstami trīs mēnešus. Lai arī šad un tad abi mēdza strīdēties, tomēr allaž viss beidzās labi. Santa: «Kad viņš ieradās ar kārtējo puķu pušķi, mēs atkal salabām. Tad kādu brīdi nestrīdējāmies, un viss šķita brīnišķīgi, līdz vienu rītu sapratu – esmu stāvoklī.» Zigis: «Abi mācījāmies vēl skolā, un bērns – tas likās pilnīgi neiespējami, nemaz nerunājot par precībām. Bet par abortu arī negribējām domāt. Bijām nobijušies, ko teiks vecāki, kā reaģēs skolotāji un klasesbiedri un galu galā – kā spēsim iztikt, jo nestrādājām ne viens, ne otrs.» Santas vecāki, kad uzzināja par notikušo, kategoriski uzstāja, ka tūliņ jāprecas. Un faktiski, lai normāli spētu dzīvot tālāk, nebija jau izvēles. Drīz pēc kāzām Zigi sievas tēvs iekārtoja labā darbā, un, kad materiālās problēmas bija daudzmaz atrisinātas, viss pārējais likās vienkāršāk. Tagad, pēc astoņu mēnešu kopdzīves, kad viņi jau ir trīs, Zigis saka: «Tas bija pareizs lēmums, mēs visi trīs viens otru ļoti mīlam, un labi, ka mirkļa emocijas mūs neizšķīra.»
Trešais stāsts
Jana apprecējās pirms gada un tagad jau var spriest ne tikai par precēšanos vispār, bet arī par atšķirībām, kādas ir, vienkārši kopā dzīvojot un esot precētiem. Arī viņi neapprecējās, tikko iepazinušies, bet gan kopā nodzīvoja trīs gadus. Lai arī dzīvei nebija ne vainas arī pirms laulībām, Jana atzīst, ka tagad jūtoties citādi, varot pat teikt, ka labāk. Nevis tāpēc, ka iepriekš kaut kas būtu bijis sliktāk, bet gan tagad attiecības ieguvušas jaunu elpu.
Abi esot priecīgi, ka viņu laulības nebalstījās tikai uz emocijām, bet gan bija rūpīgi pārdomātas. Turklāt apprecoties pārim jābūt gatavam, ka tagad būs robeža, kuru nevar atļauties pārkāpt. Tas nav tā kā dzīvojot civillaulībā, kad vienmēr ir iespēja sakravāt mantas un aiziet. Šī apziņa par nepārkāpjamo robežu, protams, nāk reizē ar apjausmu, ka vajadzēs pielāgoties un iemācīties piekāpties. «Varbūt tas arī ir civillaulības pluss – tu vienmēr mazliet «lecīgi» vari būt tu pats,» domā Jana. «Tomēr tikpat labi to var uzskatīt par mīnusu, jo tieši tad var rasties vēlme pārspīlēt savas personas svarīgumu un sākt strīdēties savu ambīciju dēļ. Manuprāt, laulības iemāca cilvēkiem būt līdzsvarotākiem, vieglāk pieņemt otra viedokli.»
***
Kas jāzina precoties?
Ja nu tomēr esat izlēmuši iestūrēt laulības ostā, vienmēr der zināt dažas patiesības par pretējo dzimumu.
Kurš precas aiz mīlestības, dabū sievu.
Kurš precas mantas dēļ, dabū kundzi.
Kurš precas, lai iegūtu stāvokli sabiedrībā, dabū dāmu.
Tava sieva tevi mīlēs, kundze cienīs, dāma pacietīs.
Tava sieva būs tev pašam, kundze – tavam draugam, dāma – sabiedrībai.
Tava sieva vadīs tavu saimniecību, kundze iekārtos plašu namu, dāma dažreiz uzturēsies mājā.
Kad būsi slims, sieva tevi kops, kundze apmeklēs, dāma liks apjautāties par tavu veselību.
***
Vīri uzskata, ka …
Sievietēm dzīve vieglāka, jo nav katru dienu jāskuj bārda.
Sievietēm vieglāk, jo, atvainojoties par katru sīkāko pārkāpumu, nav jāpērk ziedi vai pat dāvanas.
Vīriešiem grūtāk, jo nezina, kādu dabas apsvērumu dēļ viņiem krietni biežāk nekā sievietēm mēdz būt paģiras un – kā likums – smagākas.
Neviena sieviete vasaras tveicē neapliktu sev kaklasaiti, pat, ja būtu konservatīvo partijas prezidente.
Sievietei vieglāk, jo viņai neviens neiedomājas palūgt nazi un, ja tā nav, atzīt viņu par sava dzimuma necienīgu.
Lai kā vīrietis censtos, skaidrs, ka tik un tā draudzenes, kaimiņienes vai kolēģes vīrs vienmēr būs izdarījis labāk.
***
Sievas uzskata, ka…
Vīriešiem dzīve vieglāka, jo neviens neuzskata par nepieklājīgu vīrieti ar neskūtām padusēm vai kājām.
Vīriešiem vieglāk: par visām riebeklībām viņi vienkārši atpērkas ar sīkām (un visbiežāk ne pārāk noderīgām) dāvaniņām.
Nezin kādu apsvērumu dēļ tikai sievietēm daba liek ciest menstruāciju sāpes, par dzemdībām pat nerunājot.
Vīriešiem nav jāvalkā tik bezdievīgi ātri plīstošās un tomēr tik nepieciešamās zeķbikses.
Vīrietis drīkst būt tikai mazliet skaistāks par velnu, bet kurš gribēs sievieti, kura ir tikai mazliet skaistāka par raganu.
Lai gan vīrieši atzīst, ka ir labāki pavāri nekā sievietes, viņi ir pārliecināti, ka ikdienā tik un tā ēst jāgatavo sievietēm.
Sievietei tik un tā ir grūtāk, jo viņai jābūt trim personām vienlaikus – dāmai sabiedrībā, mājsaimniecei virtuvē un prostitūtai gultā.
