Nupat grāmatnīcās ir parādījusies Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas «Dzīvesstāsts» izdotā latviešu zemūdenes komadiera Hugo Legzdiņa grāmata ««Ronis» – mana būdiņa un pils».
Nupat grāmatnīcās ir parādījusies Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas «Dzīvesstāsts» izdotā latviešu zemūdenes komadiera Hugo Legzdiņa grāmata ««Ronis» – mana būdiņa un pils.»
Esmu šā darba sastādītājs un literārais redaktors. Lūdzu, lai man piedod novadnieki Zemgalē, ka neķēros klāt darbam par kādu no mums tuvākajiem cilvēkiem, bet noņēmos ar izcilā vidzemnieka, zemūdenes «Ronis» komandiera Hugo Legzdiņa dzīvesstāstu. Pirmkārt, svarīgi bija tas, ka apmēram sešsimt lappušu rosinoša, jūrniekiem raksturīga lakonisma un pašironijas apgarota teksta viņš jau bija sarakstījis pats. Ļoti apbrīnojama vēl aizvien ir ap simts gadu vecā vīra personība, ko man bija gods šajā laikā iepazīt.
vienu gribētu lūgt saprast uzreiz – grāmata nav vien par zemūdenēm, valsts aizsardzības lietām, bet arī par stipriem, jūtīgiem cilvēkiem. Hugo un Elvīras Legzdiņu lielā mīlestība, šķiet, ir galvenais izskaidrojums tam, kā šis pāris veiksmīgi izgājis cauri daudzām latviešu likteņvētrām un arī piedzīvojis tik cienījamus gadus.
Lai lasītājus ieinteresētu, citēšu kādus adaptētus fragmentus no vairāk nekā trīssimt lappušu garā teksta.
10 tūkstošu latu vērtās torpēdas meklējumi jeb Brestas ūdenslīdēju cienasts
Mūsu šaušanas apmācība, kas, tāpat kā niršana, notika franču speciālistu uzraudzībā, ritēja kā plānots. Bet tad pēkšņi viena no «Roņa» palaistajām torpēdām neuzpeldēja. Skaidrs, ka bija radusies kāda kļūme, kurai līdzīgas, kā sapratām, šad tad gadījās arī uz franču zemūdenēm. Par to liecināja tas, ka pazudušo torpēdu meklēšanai Brestas kara ostā bija izveidota speciāla ūdenslīdēju nodaļa. Tā bija ņēmusies pa jūras poligonu divas dienas, bet, kā tika ziņots, nesekmīgi. Tad torpēdu meklētāji lūdza no «Roņa» komandas piešķirt divus palīgus, kas strādātu pie sūkņa, kas pumpē ūdenslīdējiem gaisu. Komandieris Ādolfs Bergs šim uzdevumam norīkoja torpēdistu Albertu Veitu un mani.
Brestas kara ostas reids un šaušanas poligons ir ļoti plašs – otra mala tikko saskatāma. Tomēr to, kurā rajonā torpēda pazuda, mēs ar Albertu jau daudz maz apjaust varējām. Tādēļ pavisam savādi likās, ka, atstājis piestātni, ūdenslīdēju kuteris devās uz pavisam citu pusi. Mums jau noteikšanas nekādas: meklētāju nodaļu komandēja kāds franču jaunākais virsnieks. Nogājām diezgan lielu gabalu. Tad kuteris apstājās, noenkurojās, un divi ūdenslīdēji sāka gatavoties ieniršanai. Vērojot, kā viņi uzvelk skafandrus, gumijas tērpus, pievieno un pārbauda gaisa šļūtenes, telefona vadu, nevarējām saprast, kāpēc abi uzmauca kaklā pa melnai kulei. Tā kā gan Alberts, gan es vēl visai slikti mācējām franciski, tad aprunāties par šo neskaidrību nespējām. Turklāt jāpiebilst, ka arī ūdenslīdēju dienests mums abiem bija galīgi svešs. Kad meklētāju pāris ienira, sākās dzīvas telefona sarunas. Te nu mēs nopratām, ka nekas jau netiek teikts par torpēdu, bet gan par austerēm, citiem gliemežiem un krabjiem, kuru franču nosaukumus daudzkārt dzirdējām ēdnīcā. Meklēšanas darbi turpinājās – mēs tik pumpējām gaisu, bet franči apmēram desmit metru zemāk «šiverēja» pa okeāna dibenu. Pēc zināma laika, kas varēja būt viena stunda vai mazliet vairāk, ūdenslīdēji pacēlās virspusē. Nu izrādījās, ka melnās tarbas, kuru vajadzību torpēdu meklēšanā mēs nespējām izprast, bija kalpojušas savākto gliemežu un krabju ievietošanai. Ūdenslīdēji devās dzelmē vēlreiz un atkal atgriezās ar lomu. Kad beidzot viņi novilka skafandrus un tērpus, mēs devāmies nevis uz ostu, bet turpat, stāvot uz enkura, sākām mieloties ar iegūtajām okeāna veltēm. Ēdiena pagatavošanai uz kutera bija plīts, garšvielas, galda instrumenti un citas nepieciešamās lietas. Netrūka arī īstā franču sarkanvīna, kas pie šāda lieliska uzkožamā labi gāja pie sirds. Zināms, arī mēs ar Albertu tikām cienāti. Mielošanās turpinājās vēl labu laiku. Ostā atgriezāmies tikai vakarā, bet «Roņa» pazaudētā manta «atradās» pēc divām vai trīs dienām. Franči mums, piemiedzot aci, vaļsirdīgi paskaidroja, ka patiesībā viņiem bija izdevies torpēdu uziet jau otrajā dienā pēc tās pazaudēšanas. Šī vieta tika apzīmēta ar nevainīgu stoderīti.
Pļaviņu stacijas bombardēšana (1941. gada jūnijs)
Pa šoseju, kas iet starp Daugavu un dzelzceļu, nepārtrauktā straumē plūda automašīnas – gan smagās, gan vieglās, gan militārās. Visas uz austrumiem. Beidzot pienāca vagonu sastāvs, ko bija paredzēts sūtīt uz Rīgu. Abi ar sievu vēlreiz pārrunājām, ko darīt. Muļķīgā doma, ka jābrauc uz darbu, tomēr atkal ņēma virsroku. Un ne jau mums diviem vien. Kāpām vagonā. Tas bija ērts, pasažieru. Centāmies gan neiet tālu uz vagona vidu, palikām pirmajā sēdekļu nodalījumā: ja gadījumā ātri jāizkāpj, lai būtu klāt pie izejas durvīm. Es nosēdos pie loga un skatījos, kas notiek ārā. Elvīra bija man blakus. Gaidot vilciena atiešanu, ļaudis ļoti nervozēja. Pēkšņi pamanīju, ka uz perona sākas liela steiga. Pametot acis uz augšu, ieraudzīju, ka virs mums ir vācu lidmašīna, kas izmet gaisā vairākus melnumus. Nojauzdams ko nelabu, piecēlos kājās, paņēmu Elvīru pie rokas un devāmies uz izeju. Arī citi sāka celties kājās. Tikko bijām iznākuši uz vagona platformas, notika spēcīgi sprādzieni, turklāt vairāki pēc kārtas. Mūs abus un vēl arī dažus citus pasažierus sprādziena vilnis izsvieda uz sliedēm. Jutu sāpes labajā ciskā un rokā, bet tās varēja pieciest. Elvīrai labā kāja zem ceļa bija šķembas saārdīta un stipri asiņoja. Kauls pilnīgi pušu, apakšējā daļa lauzuma vietā karājās ādā. Cik spēju, pacēlu, faktiski vilku Elvīru metrus desmit līdz dzelzceļa noliktavas sienai. Šeit pieslēju sievas muguru un izpildīju visu, ko viņa kā mediķe man teica – norāvu kaklasaiti un sažņaudzu kāju virs ceļgala. Ar to vien nepietika. Saplēsu pa vīlēm arī savu vasaras putekļumēteli un uzliku papildu žņaugu. Likās, ka asiņu tecējums samazinājās.
Sprādzienu saārdītais Rīgas vilciena vagons bija pilns ar ievainotajiem un nogalinātajiem. Lidmašīna zemu pļaujošā lidojumā ar ložmetēju šāva tos, kas bēga prom no sliedēm. Viens milicis tai pretī šāva ar revolveri… Par stacijas pretgaisa aizsardzības sistēmu tiešām bija kauns. Nevar salīdzināt ar to, kā kara sākumā pret pretinieka aviāciju bija nocietināta Parīze.
Tagad vajadzēja rīkoties ļoti, lai Elvīru dabūtu uz slimnīcu. Ieraudzīju pie letes zirgu, kas bija iejūgts diezgan glaunos ratos. Domāju ielikt tajos Elvīru un tad vest uz slimnīcu. Tā arī izdarīju. Steigā nāca klāt vēl citi ievainotie. Kaut kā dabūjām ratos arī viņus – kopskaitā kādus desmit. Atradās tādi, kas zināja, kur jābrauc. Līdz slimnīcai bija nepilns kilometrs. Kam zirgs piederēja, nezinu. To pie slimnīcas paņēma kāds vīrietis, kas brauca atpakaļ uz staciju, lai atvestu vēl citus ievainotos. Tā kā mani ievainojumi bija viegli, tad palīdzēju smagi cietušos izvietot slimnīcā. Tā bija pārpildīta gan ar civilajiem, gan karavīriem. Cilvēki gulēja koridoros un nodaļās uz grīdas bez kādām segām un matračiem. Sievai tūdaļ vajadzēja ārstu. Tie – kur kurais. Tomēr vienu sievieti ķirurgu atradu. Ar lielām grūtībām viņu pierunāju taisīt operāciju Elvīras kājai. Bija skaidrs, ka tā jānoņem virs ceļa. Atlika problēma sagatavot operācijas zāli. Neatradās neviens, kas dakterei palīdzētu nozāģēt plīsušos kaulus un karājošās dzīslas. To nu vajadzēja uzņemties man pašam. Operācijas gaitā ļoti palīdzēja kāds slimnīcas saimnieciskais darbinieks, kura uzvārdu diemžēl neatceros. Vispār bija brīnums, ka slimnīcā vēl darbojās elektrība.
Nepārtraukti pa šoseju atkāpās krievu armijas daļas. Daktere man uzdeva aizsegt logus, lai no ārpuses nevarētu redzēt iedegto gaismu. Pieliku pie palodzes krēslus un ar pāris deķiem mēģināju to izdarīt. Tikko sāku gar logiem krāmēties, tā no šosejas atkāpjošies karavīri savā panikā atklāja šauteņu uguni. Šķindēja stikli, bet, par laimi, neviena lode netrāpīja. Ar lielām pūlēm logus tomēr aizklāju. Kad viss bija sagatavots, uz ratiņiem ievedu Elvīru un noliku uz operāciju galda. Amputācija izdevās, liekas, labi. Arī citu ievainoto operācijās palīdzēju ārstiem, kā pratu.
Rīgas astoņsimtgades salūts
Rīgas astoņsimtgades pasākumiem mūsu bērni un mazbērni dzīvoja līdzi. Mēs ar sievu, protams, bijām tam par vecu. Arī lielo uguņošanu Daugavmalā, kas tika pieteikta kā svētku kulminācija un kas lielā mērā no mūsu dzīvokļa loga būtu redzama, nolēmām neskatīties. Kā parasts, drīz pēc «Panorāmas» nogājām gulēt, taču miegs īsti nenāca. Kad tomēr bijām drusku piesnauduši, istabā ienāca jaunākā meita un teica, ka tūlīt būs uguņošana. Beigu beigās nospriedām: 800 gadu jubileja, varbūt vajag paskatīties.
Logs bija vaļā. Varēja redzēt, kā uz Vanšu tilta pusi nāk cilvēku bari. Tad sākās salūts, kas atstāja labu iespaidu. Pēc tam, aizejot gulēt, izgudroju tādu mazu leģendu.
Austrālijas speciālistu rīkotā uguņošana bija ļoti zema. Ik pa brīdim gadījās kāda raķete, kas bīstami nokrita zemē. Dažas no tām bija diezgan lielas, citas – mazākas. Salūta vidusdaļā bijām mazliet atgājuši no loga, kad pēkšņi neliels neizsprāgušas raķetes gabaliņš atsitās pret palodzi un nokrita istabā uz grīdas. Es pagriezos, bet, tā kā man, vecam vīram, ir grūti pieliekties, tūlīt nesāku šo atlūzu meklēt. Vienīgi pēc salūta, kāpdams gultā, nodomāju, ka, paldies Dievam, netrāpījās gabals no kādas lielākas raķetes. Ja tāds būtu iekritis istabā un sprādzis, tad mums ar sievu būtu beigas.
No rīta piecēlos un beidzot sāku meklēt, kur tad neeksplodējušās raķetes gabals ir palicis. Turpat pie palodzes to arī atradu, paņēmu rokā un sāku tīt vaļā. Tinu, tinu un galu galā skatījos – iekšā apmēram tūkstotis latu – skaidrā Latvijas naudā. Nu, domāju, vai dieniņās, cik slikti, ka mūsu logā neiekrita tās lielās raķetes atlūza! Tur varbūt būtu bijuši 100 tūkstoš latu…
Šī leģenda man radās tajā sakarā, ka tie salūti pilsētai un valstij maksā krietnu summu. Ja apkārt valda nabadzība, tad salūtu varbūt vajadzētu rīkot pieticīgāku, ne tik pārspīlētu. Arī Francijā pirms revolūcijas karaļi ar savu galmu dzīvoja ļoti izšķērdīgi. Taču tolaik celtās pilis tagad ir franču nacionālā bagātība. Varbūt arī Latvijas valdību, Rīgas Domi kādreiz slavēs, ka tā pat nabadzībā parādīja, kas latvieši ir. Ja tikai vēl pietiktu naudas bērnu pabalstiem un Nacionālajai bibliotēkai…
